(1) Nu lūk un ir ticami, ka tādiem, kam ir droša aizmugure, t.sk. arī ilgas aktīvas dzīves veidā, būs lielākas iespējas un arī vēlme tikt galā ar ķezām citur, vai tā būtu Āfrika vai kas cits. Šeit nāk prātā pētījumi par badošanās psiholoģiju, kur badā esošam cilvēkam vispirms noplīst altruisms, sadarbības/ empatizēšanas spējas, augstākās emocijas vispār. Galējs, bet ilustratīvs piemērs.

(2) Ir, vēl šodien dažus satiku :D. Jā, nav tikai novecošanās sekas, jo vairāk, ka ir arī pretēji piemēri kā Ričards Feinmans un tml cilvēki, bet novecošanās ir viens no faktoriem kas šito veicina. Noņemam/ vājinām vismaz vienu faktoru => strādājam pareizā virzienā.

(3)hm, es domāju ka nedrošība un izmisums kāreiz ir lietas, kas jācenšas novērst, nu labi nedrošība vēl ir kaut kādā mērā jēgpilna jo liek uzmanīties un skeptiski apsvērt lietas no dažādiem skatupunktiem. Bet izmisums?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

piebilde/ precizējums pie (1):

Tur sanāk tā, ka indivīds (vai to grupa, sabiedrība, vienalga), kura ir problēmās līdz ausīm (vai tas būtu bads vai karš vai epidēmija vai ... mirstīgums)būs objektīvi ar mazāku spēju palīdzēt citiem indivīdiem vai grupām. Tas ir - neapskatot vēlmi/ tās trūkumu palīdzēt. Runa tikai par spēju. Atrisina savas problēmas - atbrīvojas resursi palīdzēšanai.

Bet atmiņas par atrisinātām problēmām (par to kā bija slikti) savukārt varētu paaugstināt vēlmi palīdzēt citiem, kam šādā veidā slikti ir pašreiz.

(Reply to this) (Parent)

nuvot par ilgu mūžu un psiholoģiju, dunno, es nedomāju, ka tas viss ir *novecošanas* sekas, es domāju, ka tur vnk akumulējas sediments no dzīves laikā izdomātās/neizdarītās huiņas

piemēram:
- cilvēkam naturāli negribas atzīt, ka viņam nav bijusi taisnība (pie pētījuma "a tādu kinestētiķu nemaz nav" es noreaģēju ar "fuck, ceru, ka nepareizs pētījums", nevis "ooooo, super, jauna infa", jo naturāli negribējās atzīt, ka tas, ko es ilgi un pārliecinoši esmu stāstījusi, ir huiņa kaut kāda, un es pati - dura; ka cilvēks būtu bijis idiots nevis 10, bet 100 gadus, nevēlēšanās to atzīt būtu vēl lielāka)
- cilvēkam patīk dzīvot savā informācijas burbulī, nu tb es lepojos, ka manā friendlistē ir ļoti maz aprobežotu patriarhālistu, piemēram, lai arī faktiski tas nozīmē tikai to, ka es apzināti cenšos neredzēt aprobežoto patriarhālistu viedokli (tāpat kā viņi apzināti cenšas neredzēt manējo), 100 gadu laikā tas akumulētos tiktāl, ka, ja negribēsi zināt, ka āfrikā bērniņi mirst no lenteņiem, nekad arī neuzzināsi
- ja ir bijušas vienas attiecības, kas beidzas ar sirdssāpēm un izmisumu, cilvēks parasti neraustās ar visu sirdi mesties nākamajās, bet ja tādu attiecību (pie tam nevis īsu aizraušanos, bet ilgtermiņa) ir bijis 5? 10? => ditto ar daudz ko citu, kas ir riskanti => psihe tiecas strādāt pēc principa "izvairīties no zaudējuma, nevis riskēt, lai iegūtu vairāk"; jau 30+ gados cilvēks neriskē tā, kā riskētu 20+ gados, 100+ gados tu diezgan neizbēgami esi gļēvs nāpslis (un tas nav tikai plasticitātes trūkuma dēļ, tas ir tāpēc, ka tu esi apdedzinājies un apdedzinājies un vēlreiz apdedzinājies)

un risinājums "a viss būs labāk, ja cilvēki dzīvos ilgāk" nav viennozīmīgi pareizs, nu tb ja tev ir riktīgi vecs auto ar vārgu dzinēju un ļurkainām bremzēm, tad murmulēt "davaj uzbliezīs krutu dzinēju, ātrāk aizbrauksim pēc tām bremzēm" nav akurāt gudrākais risinājums //apzinos, ka analoģija debīla, sorrī

(Reply to this) (Parent) (Thread)

//100 gadu laikā tas akumulētos tiktāl, ka, ja negribēsi zināt, ka āfrikā bērniņi mirst no lenteņiem, nekad arī neuzzināsi//

Šitas varētu būt iemesls, kura dēļ nav iespējama laba monarija, arī ja valdnieks dzīvotu ļoti ilgi. Bet mūsu apskatāmajā gadījumā pasākumu nokompensē tas, ka saprāti ir dažādi. Vienam interesē tropiskā parazitoloģija, un viņš sekos līdzi par lenteņiem, otram attiecību vēsture un viņš zinās, ka tur bija tādi patriarhālisti. Kādam būs redzami aplami uzskati - citi viņam to pateiks.

(Reply to this) (Parent)