Precīzāk būtu — darba hipotēze ir tāda, ka dvēseles nav (jo līdz šim nav iegūti nekādi dati, kas liecinātu par tādas eksistenci, toties ir ļoti liels un nepārtraukti augošs datu apjoms, kas uzskatāmi nodemonstrē to, ka "the mind is what the brain does").

Ja (šobrīd tas gan jau ir ļoti mazvarbūtīgi, bet tik un tā, ne-nulles varbūtība utt.) pēkšņi sāktu parādīties dati, kas liecinātu par labu hipotēzei par dvēseles eksistenci, tad, pie pietiekama šādu datu daudzuma, protams, nāktos pārskatīt un atmest > 99% neirozinātnes un atzīt, ka visu šo laiku bijām ļoti dīvainos un pārliecinošos veidos kļūdījušies. Bet, kā jau teicu, tas ir ārkārtīgi mazvarbūtīgs scenārijs, kuru nav vērts ņemt vērā nedz ikdienas dzīvē, nedz zinātniskajā darbā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā jau labāk :)

nepretendējot ne uz ko, man pēdējā laikā labpatīk iedomāties dvēseli kā metafizisku (tātad arī metapsihisku) vienību. šāds dvēseles koncepts nekad neko nespētu likt pārskatīt. bet tā ir drīzāk tāda estētiska doma, kā noproti.

(Reply to this) (Parent)