paga, paga.
ok, brīvā griba *neeksistē*, tas fine
bet brīvā griba kā *koncepts* kāreiz ir precīzi tas, kas cilvēkam ir nepieciešams.
nu tb ja Pēterītim viens no vecākiem ir alkoholiķis, kas nodarbojas ar fizisku un emocionālu vardarbību, bērnībā ir pārciestas vairākas smagas psihotraumas, klasesbiedri viņu apsaukā, jo Pēterītis smird, plus viņam ir nosliece uz depresiju un suicidālā ideācija
a) ja Pēterītis ir pārliecināts, ka cilvēks ir apstākļu upuris, tad tur pa lielam nav variantu, ja vien neatnāks kāds no malas, kas viņu izglābs, tad atliek vien lēnītēm nodzerties vai nonarkoties pašam (nu, vai izdarīt pašnāvību ātrākām metodēm)
b) ja Pēterītis ir pārliecināts, ka cilvēkam piemīt brīvā griba un viņš var izvēlēties, kā rīkoties, arī tad, ja visi apstākļi ir pret viņu, tad viņš var pielikt apzinātas pūles, lai izrāptos no tās huiņas, kur viņš ir - teiksim, mācīties/lasīt/iespringt, lai atrastu draugus/vienkārši nepārgrieztu vēnas. Un jā, procesa gaitā viņš droši vien ļoti dusmotos uz saviem vecākiem un saviem klasesbiedriem (jo viņiem taču arī ir bijusi izvēle), bet pohuj, gala rezultātā Pēterītis var ne vien dzīvot adekvātu dzīvi, bet būt diezgan kruts cilvēks, jo ir iemācījies pārvarēt sevi (tiesa, viņam tāpat droši vien visu mūžu būtu jācīnās ar atkarības riskiem, un atkal - katru reizi atceroties, ka viņš var arī nedzert)

Ditto gatera strādnieks Žeņa, kas atnācis noguris mājās, bet sieva, mauka, vēl nav sataisījusi vakariņas, ditto Pēterīša skolotāja, kurai besī, ka Pēterītis vienmēr ir bēdīgs, viņai patīk priecīgi bērni, ditto politiķis, kurš konstatē, ka viņa partijas līnija vairs totāli neatbilst viņa paša sirdsbalsij, ditto rūpnīcas īpašnieks, kurš ir konstatējis, ka pēdējā ražojuma partija ir brāķis - bet šo brāķi neviens neatklās ātrāk kā pirms 2 gadiem. Ja viņi domā "well, man nav brīvās gribas, apstākļi mani vada, un es ne pie kā nevaru būt vainojams", tad izvēlēties vieglāko/nedomājošo ceļu ir dahuja vieglāk nekā tad, ja viņi domā "bļin, man taču ir brīvā griba, ja es rīkošos slikti, tad varēšu vainot tikai pats sevi".

Nu tb pie izvēles
a) uzturēt pasaules uzskatu, kurā visiem ir brīvā griba un visi cenšas rīkoties labāk - bet var būt neiecietīgi pret tiem, kas rīkojas sliktāk
b) uzturēt pasaules uzskatu, kurā visi ir apstākļu upuri un līdz ar to, lai kā tu rīkotos, tu nevarēji citādi - attiecīgi nav papildu motivācijas rīkoties labāk un teorētiski ir papildu motivācija būt iecietīgiem pret "dzīves pabērniem" (bet then again, mēs taču visi esam apstākļu upuri un, ja mani apstākļi manī nav izveidojuši iecietību, ko es tur varu padarīt)

es uzskatu, ka a) ilgtermiņā ir dafiga labāks variants nekā b). Fine, b) ir labāks īstermiņā (pie tam totālā īstermiņā) / vai arī totāli mizantropiskā versijā, kurā cilvēku suga nav glābjama un attiecīgi vismaz jānomirst priecīgiem / bet nu uz tādu mizantropiju pat man nevelk :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man jau liekas, ka mums šī diskusija sāk iet uz riņķi, jo viena otru nepārliecināsim.

vien īsumā: brīvas gribas trūkuma apzināšanās obligāti nav jāveicina motivācijas trūkumu un nevēlēšanos turpināt dzīvi. kā jau pirmajā ierakstā minēju tā ir vnk 100% pakļaušanās liktenim. liktenis ir gan viss sliktais, gan labais. tā ir vienkārši pieņemšana, ka viss dzīvē ir jau iepriekšnoteikts un ka tavas izvēles ir ilūzijas. protams, ka izvēles tu turpini izdarīt, bet tās ir ilūzijas. kā jau augstāk rakstīju -- brīvas gribas trūkuma apzināšanās neko īsti nemaina -- turpini kā ierasts, vien zini, ka neesi brīvs :)

(bet tavs 'koncepts' joprojām nav vienādojams ar 'ilūziju par lēmumu', jo viņš ir pārāk plašs)

(Reply to this) (Parent)