Pieņemot, ka attiecības ir ilgtermiņa un vērstas uz kopīgu novecošanu, vai vismaz pusmūža krīzes sagaidīšanu un iesaistītās puses nav vienojušās par to, ka var brīvi "iemest sev tīkamos apcirkņos".

1)Ja runa ir par "acs uzmešanu", slepenu siekalas notecināšanu vai draiskām domām - noteikti izvēlēšos nezināt, man šķiet, ka actiņa paslīd ikkatram/-ai un tur neko nevar darīt, īpaši ja attiecības, jau kādu laiku pastāv un sākotnējā treknā seksuālās spriedzes mērce ir kļuvis mazāk bieza.

2)Ja runa ir par vienreizēju kājas paslīdēšanu, joprojām paliktu pie tā, ka izvēlētos nezināt, ar nosacījumu, ka otru cilvēku neplosa vainas apziņa, un es nepalieku kkādā ziņā novārtā. Ne jau ka dikti vērtīgi, bet pieņemu, ka kāja var paslīdēt ikvienam, un nereti tas var nebūt labs iemesls, lai visu sastrādāto izmestu mēslainē.

3)Ja runa ir par regulāru "kājas paslidināšanu", tad gan domāju, ka vēlētos uzzināt, un visticamāk pieņemt lēmumu par saulainas taciņas vēlēšanu. Tas šķiet tāds apzināts lēmums un nerakstītā attiecību līguma pārkāpums un liecina par to, ka kaut kas trūkst. Turklāt pieņemu, ka gandrīz vienmēr negatīvi atsauksies arī uz attiecību konsekvencionālo pusi - vairāk vientuļos vakaros, mazāk mīkstās pankūkās un mazāk vēlīgos smaidos.

Bet vispār es domāju, ja tev nav 17, tad vajag pieņemt lēmumu vai nu turi to biksēs, vai dodies pa saulainu taciņu un neturi to biksēs.

(Reply to this) (Thread)

vot kā reiz ap 17 es tā arī domāju. un pēc tam pārdomāju, pie tam divreiz (abos virzienos) :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas gan - pats esmu piedzīvojis paradigmas maiņu attiecībā uz šo - tiesa gan tikai vienreiz.

(Reply to this) (Parent)