which reminds me, ka es, ejot pusdienot ar bērniem, gandrīz vienmēr sev pasūtinu kaut ko mikroskopisku un pēc tam pierijos no tā, ko bērni neapēd. Tajā Smalkākajā Cēsu Restorānā (kurā bija nikns zīdainis, sazāļota meita un cimperlīgs vīrs) vispār visi salāti tika laisti pa apli, kamēr katrs izlasīja un izēda to, kas šim garšo un padeva tālāk (to, ko neviens cits neēda, apēdu es); man šķita ļoti ekselentas pusdienas, bet varbūt restorāna šefpavārs ar sirdi aizgāja (spriežot pēc diskusijas augstāk)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:DDD

Vai atkal (arī iz dzīves) - vienam garšo frikadeles, otram buljons. Frikadeļu zupa tātad top ēsta (pareizāk sakot dizassemblēta) ar dakšu un pēc tam buljona cienītājs to izdzer. Protams, viss notiek kulturāli, bez kādas šmuces. Ēstuves personāls (spriežot pēc sejas izteiksmēm) laikam būtu izsaucis Men in Black ja tādi eksistētu.

(Reply to this) (Parent)

bērnu atlikumi vispār ir atsevišķa tēma. tapēc es cenšos pasūtīt (vienoties) viņiem tikai to, ko es pati labprāt apēdīšu.

(Reply to this) (Parent)