Es atceros kaadu visai nožēlojamu lappusi iz manas veestures. Neviens neticees, bet agraak es biju nedzeeraajs un nepiipeetaajs, nu luuk un tieši ar to pirmo mans tajaa laikaa nenobriedušais praats tika nobriedināts. Iedzert, ai kaa iedzert, taa, ka sirds šķist uz visaam puseem, bruka klaat un pat sirds klauves pie sirdsapzinas apvainojas, jo es tak to visu dariiju apzinaati. Nu un tajaa nelaimiigajaa dienaa biju noleemis paaleeties, mazliet pielieties, nu taa kvalitatiivi kaa es miilu izteikties, nu taa, ka širmis neiet ciet - kaa savukaart citi miil izteikties. Bet vai ziniet kas no taa sanaaca? vai juus pieklaajiiba izmaaciita neintereseeties par citiem? Nelgas, juus visi, un kaa veel gribat zinaat!!! Aizbraucu uz Šlokenbeku, pagaidaam tikai ar liidzi paņemtajiem cepumiem biju nodomaajis mānīt savu izslaapuso miesu un tad jau es mierinaaju sevi - alus straumes liis kaa no paarpilniibas raga, visi smiesies un aaleesies, bet es viens kaa muumija starp pusdziivajiem staaveešu un ar savu visu analizeejoso un redziigo aci nomeeriišu kaadu meriiti. taa, lai buutu kvalitatiivi, kaa jau es saciiju. Diemzeel, diemzeel šī visuredziigaa acs mani pilniibaa pieviila - es pieleejos un kaa veel, pirmo reizi kops manas eksistences iestaašanaas šajaa dziivee es biju sevi pieteicis alkohola pasaulee. Es biju sveicinaajis šo un pagaajušos laikus ar visai cieniigu salut! Prozit! un veel visaadiem citaadiem izleecieniem. Nee, man tas jums jaapasaka - es taču pazaudeju kurpi, man sala kaa tiko no Eedenes izmestajam. es sevi tiesaaju un lamaajos pieklaajiibas fraazeem, es taksh, siveens, biju izmaaciits, un kaa veel, man pašam vairaak par visu reiba no pieklaajiibas. Mani nelaimes braali, kas bija noraudziijusies manaa visuredziigajaa acii ar lielu uzmaniibu, protams, mani izglaaba un veel peec nedeelas atstiepa uz manu faķi mugurassomu.

Pa vidu starp nesvarīgām domām man maisās arī pavisam nesvarīgas domas, proti, par snobiem. šaubos vai šī būšana vai eksistences forma, nezinu kaa iisti to saukt, ir pelnījusi, ka tai pievērš uzmanību, lieku vai nelieku - tas viss viens, jo viņi ir kaa partizāni, kas jo dziļāk dodas mežā, jo resnāki aug. kaa reklaamas, kas visiem labi zinaams, viņi kuļ tukšus salmus, bet taapat sevi ar uzviju atpelna, jo uzrodas duraki, kuriem tieši pie rokas ir mobilais (bet kuram tad šodien nav?!)un tiiraas podziņu spaidīšanas inerces deeļ viņi iegaadaajas jauno preci.
Nu luuk, lai tiktu skaidriibaa par snobiem, praats vai praata paliekas, kaa tikko apraadiiju ar piemeeriem, nemaz nav vajadziigs, vajadziigs tikai, lai šis snobs defileetu regulaari pa vienu štraasi, un tad jau ar laiku viņu ieveeros pat kapaa guļošā Zilākalna Marta. Viss, kas snobam ir vajadziigs - taa ir nauda, nauda un veelreiz nauda. Snobam vajag to, to to, to un arii to tur pa kreisi. Diezin vai snobs labi orienteejas savaa garderobee, graamatu skapii vai interesees, kuras vismaz peedeejaa laikaa (labi -nedēļā) viņš ir uzņēmies. Bet šo mazo nepilniibiņu atvieglo skaistais fakts, ka snobs orienteejas visaa: zin, runaa, lasa, klausaas, piedalaas. Vel jaukaaks fakts, ka no snobiem biistas, viņiem ir stalta staaja un smalka, līgana gaita, nosveert valoda un izstraadaati sejas uzvešanas noteikumi sabiedriibaa, jo kaa lai to pasaka - snobs ir sabiedriibas tiigeris, lauva un gepards, bet nekad ne strauss. Viņš nekad neizaicinaas un nekad arii nepazemosies, tikai izņēmuma gadiijumos starp nosliipeetajaam standartfraazeem iesliidees kaads nejaušs - hi -hi, kas saprotams, momentaa izsauks visas sabiedriibas ažiotaažu - "ha, muusu daargais snobs nemaz nav moceklis, viņš maak arii smieties!" Snobs savukaart tikai paviipsnaas: "tie proletaarieši man atkal ir uz āķa! ja man buus labs noskaņojums, varbuut veel paķiķināšu."
Nu jaa, kaa juus redzat snobs no dabas ir apdaavinaats ar aarkaartiigu pašsavaldību, un ja taa viņam paliidz sabiedriibaa, tad privaataa dziivee taa driizaak ir kaitiiga, jo nespeeja izveeleeties starp 23 puslasiitaam dažāda žanra literatuuras vieniibaam un tikpat neierobežotaam nepabeigtiibas sajuutaam muuzikas laukaa noved pie galeejas apaatijas. Vispirms viņš atseediisies savaa iemiilotajaa aadas sofaa, paņems kleepii laptopu un ar vienu roku pamasees sava miiļuļa, kastreetaa melniiša Bucefala pakakliiti, bet ar otras rokas pirkstiem spiediis uz taustiņiem, lai Klabaa ievadiitu jauno entriju: N - E - K -A - S

Ko es šoreiz jaunu pateikšu?
Laikam jau neko. Nekā jauna nav un nevar būt, tāpat kā nav sākuma un beigu, tāpt nav...es nezinu.
Labāks par visu ir nepateikts vārds, pat ne noklusēts, bet tieši neizteikts. Varbūt pat nezināms.
Pārāk daudz valodu un vārdu. Visa kā par daudz - gaismas, kas apdedzina skatu, vienstāva ēku ar trepēm un jumtu...labuma meklētāju, labuma meklēšanas, gaismas un apgaismības. Daudz daudz jumtu un eklektisma.
Labāk neaiztikt, nenoliekties pāri un nesūdzēties pārpārēm vispārīgi un vispār pārpārēm. atkal pārpārēm un uz spārēm, drātīm un kārtīm, vātīm, vātīm un vātīm, ja sāp. Satis! Satis!

Mani kaķi, mūsu kaķi, viņas kaķi un gabriēla ercenģeļi, viņi aizbēga, viens ieleca gultā, apžilba un nolēca. Otrs neapžilba, bet atskārta iespēju un arī aizbēga. Palikām tikai mēs vieni, nē divi, saremontēti, stepes algādži, važoņi un tuksneša lapsas alas īrnieki. dendroloģisks skats, tantrisks...nē, pie malas muļķības! - viņi mirtin norimās...tam nav beigu.

bet kas zina, kad Džo vai Lielais Brālis mūs pieķers un paņems pie rociņas. Vai beernu klaigas un pertiķu klaigas bija tikai sapnis? Tas bija tepat, it kā aiz durvīm.

Absoluuti negribas neko dariit un ja gribas tad taa nejauši taa kaa garaamejot. Taa garaamejot man darbojas viena no smadzeņu puslodēm, taa otra, kurai buutu jaaparuupeejas par.., nu es nezinu ko, bet to juus sapratiisiet, kad es beigšu šeit graabstiities...visu laiku bremzeejas. Rezultaataa es juutu ap sevi un sevii tikai nenormaali dreegnaa laika pirkstu un varbuut maķeniit pasleepušos zelta maliņu no meenestiņa. Vispaar man nav noskaņojums uz poeetismiem un kaa jau es teicu arii uz darbiem, driizaak jau uz apcereem...revolucionaaraam, taadaam, kas naak no iekšām, un miilestiibu šeit luudzu nebaaziet man purnaa, jo kaapeec man vienmeer vajag sevi sašūt, ar diegiem takš nav aršana!? Peediigi es saceļos pret iesiiksteejušo dziives ritmu un man gribas teikt: a man pofig, na..j juus visus, uz apdzeršanos naakamajos Jaaņos utt., utjp. Vai aka man patiik šitie saiisinaajumi! Taada jaunruna, ka neko apgaazt vai pielikt! Es rakstiišu, noteikti rakstiišu daudz daudz, pabeigšu bakalaura darbu, pabeigšu etiides un iemaaciišos šķaudiit virsuu diikajai kontroversei ar cilveekiem. redz kaads es cilveeku niideejs, mana miiļā! Snobs, ideaalists, humaanists, pacifists?! Es smejos. es gribeetu uzrakstiit graamatu par cilveeka ļaunumu, un ja es to iespeetu, tad gan jau taa buutu spožāka par graamatu ar virsrakstu: "cilveekmiilestiiba". es atkal smejos, tie kas smejas mutes atpleetuši vienmeer ieguust lielaakas simpaatijas par tiem, kas raud. Nu sieviņ, kaa buus - glaabsi savu kritušo viiru pirms viņš paspeejis pastraadaat kaadu noziegumu vai aizbeegt?! Tu taču mani nosauci par plaanaa galdiņa urbeeju, vai ne taa?

Miitiskas un sen sen zemapziņā izsapņotas iedomas laiku pa laikam ar apzinātu regularitāti un varētu pat sacīt ar pašapzinīgumu piespiež mani pei sienas, un tad man neatliek nekas cits kā paņemt klausuli rokās un jautāt: "Mīļā, kas mums šovakar padomā?" Ne jau šajā ikdienišķajā un neaizmirstamajā jautājumā slēpjas tas zemapzinīgums, nemaz nē, bet pašā nojausmā uz ko vedina šis jautājums, kas adresēts man vai tam otram. Lemons? Lemonatkarība? Vai tā to varētu nodēvēt? Es domāju kaadreiz, kad šīs vasara jau sen būs aiz kalniem un kad jauna vasara atausiis, noteikti uzvilkt savu beerniibas T-kreklu, kas bija dzeltens, tāds maaleetaaju iecieniitaa dzeltenaa tonii un uz tā bija attēlots citrons un uzraksts "Lemonator". Vai kaads veel netic šīs dziives nolemtiibai ? Vai juus jau neticat, ka es to izdariišu, jo maz kas ar mani var gadiities liidz naakamaa vasara ataust un vispaar ar lemonu arii kaut kas var atgadiities?! Neticat - es ticu! Un ticeešu arii tad, ja es taa neizdariišu!

šodien, šodieniņ braucu pie draugiem vai arī ar draugiem uz Carnikavu. punkts un veel mazliet - nojausmas taadas, ka laiks vareetu ari turpmaakaas divas dienas turpinaat slapinaat manus bikšu galus, buutu jaapaķer liidzi lietussargs, kaada jaķele, bet man jau ir tikai 2 žaketes un meetelis. ja mani aktiivaakie dienasgraamatu lasiitaaji ir tik ļoti noilgojušies peec kaadiem quiziem, tad es varu tepat uz vietas noorganizeet kaut ko tamliidziigu: biedri, komunisti, jaunie stahanovieši un uzpuutiigie dididenti jautaajums taads: kaa man buut? Ko man vilkt muguraa: melnu žaketi, dzeltenu žaketi vai melno meeteli? uzklausiišu visus, protams, nevaru galvot vai speešu pieņemt visus variantus, ar to reeķinieties... taalaak - esmu izsists no ierindas, atkal viss taads puspabeigts - doma palikusi karaajamies ar kaajaam gaisaa, sikspaarņu dziives telpa kļūst ar vien nospiedošāka, bet man kaa par nelaimi tepat uz zemes vieglaak nekļūst...es domaaju par to, ko eediišu, ko eediišu peec nedeeļas un vai es eediišu arii peec meeneša. man vienkaarši nepatiik šī nedrošības sajuuta - nu būs vai nebūs, dzviiniiši vai triiniites? Nu pilniigs marazms. nav garlaiciigi, nemaz, nemaz.

man ir veel interesantaak nekaa tai vecajai, nu ja gribat dzirdeet - zilo kaaju veenu iipšniecei, Annas tantei, kas dziivo pavecaa un noplukušā plušķu maajaa blakus Kargina kunga stuura eekai, kuras fasaade izrotaata ar divaam ģipša sieviešu kailfiguraam. pašu Karginu veel neesmu saticis, bet šo Annas tanti esmu redzeejis vaigaa tieši peedeejaas divas dienas. Viņas mieru tpastaaviigi trsucee preteejaas maajas straadnieki, kuri kaa vienmeer vai nu izliekas, ka straadaa vai arii tiešām nestraadaa un smēķē, nu gluži taads pats scenaarijs kaa muusu faķa viir.tauletes remontstraadniekiem. Nu un peedeejos divus riitus, kopš man ir radusies luste iegriesties šai šķersielaa, es vienemer uzduros šai Annastantei, kas pastiepusi caur durvju spraugu savus meerinstrumentus, dod komandas saviem kaķiem, dažreiz arii straadniekiem un visbeidzot arii garaamgaajeejiem. Un ziniet, ko viņa man teica, kad es viņu taa sķietami nevilšus kautriigi uzluukoju ? - "tu nedabuusi manu maaju!" Nu taa aptuveni.

šodien es viņu vairs neuzluukoju.

Ir gandriiz pusvienpadsmit vakarā, bet varbuut dienaa. (Ja gribi uzzinaat, cik iisti ir, aizej paluukojies debesiis un pieskaries suunaam uz kokiem. Dabuusi zinaat vairaak, nekaa tev priekšā pateiks visa tava apziņa un neapziniigaa apziņa.) Vaardu sakot gribu teikt, ka pašreiz ir gruuti noorienteeties un savaakties uz lieliem darbiem un domaam. Pat vismazaakais nieks, ko es vareetu uzņeties veikt savas sirdsapziņas labaa ir nejeedzīgi aptumšots, pat tik taalu, ka man pašam par briinumu, sev jaavaicaa, ko es te tagad maanu, man nav vajadziiga nekaada āarsta paliidziiba, es vienkaarši esmu darbaholiķiem un paareejiem melu dienestiem rada. (Viņi visi izliekas briivdienaas un sveetku dienaas straadaajam, jo tā ir partija, kas pielikusi roku viņu kaunam traipam)
(Neklausieties tajaa visaa, aiz gļēvuma un praata tukšuma es lieku teikumu aiz teikuma iekavaas, jo kuram gan patiik klausiities bezdibeniigajos praatuļojumos? )es gribeeju teikt, ka garlaiciigumu laikam saak nomaakt cita slimiiba - skumjas. Skumjas kaa zaales pret aciimneredzamiem ienaidniekiem, vai atkal ikdienišķa profesija kaa piemeeram profesija - reportieris? - laiku pa laikam buut uz skumjaa viļņa un tad atkal uz prieciigaa? Ziniet, man tiešām nevajag no sevis tik daudz prasiit. Visi jau labu laiku guļ, bet es tikai 4 aizgaaju guleet. Un es joprojaam nesaprotu, kas šodien pa dienu, kaapeec es skumstu un kaapeec es skatos Arābijas naktiis...
Ar labu nakti, mani mīļie, man vajadzeeja izveeleeties citas debesis, Pazoliini bez Tevis tomeer ir paaraak skaists.

Ziniet ko es tagad daru? - Es domaaju, es gribu domaat un taatad domaaju. Un ziniet par ko es bez tā vēl domaaju? - par to, ka mazliet garlaiciigi. Es vairos lietot epitetus: 'ārprātā', 'šausmiigi' un veel kaadus ntaas pakaapes, jo patiesiibu sakot šis nav ne mazākā mērā bezspēka un kur nu veel izmisuma rosināts garlaicīgums, bet tas driizaak ir miers pirms veetras. Garlaiciigi, jo ir mieriigi un nav nevienas braazmas un nav nevienas suudziibas. Abordāžas āķi sagatavoti, buras uzvilktas un apkalpe pilnā gatavībā . No kuras puses puutiis veejš - vai buus maigais rietumu zefiirs vai trauksmainais sirokko...? Zeme? Vai kaads redzeeja zemi? Kaijas, kaijas man pa galvu maisaas. Bet pag, pag, vai kaijas nebija kaut kaa priekšvestneses? Jaa, tai jaabuut zemei! Apsoliitajai zemei, uz kuru es došos. Esmu gatavs. Varbuut nebuus tik garlaiciigi, jo laiks tecees no paarpilniibas raga un manas dienas buus skaiitiitas tikpat peekšņi un apskaidroti kaa apsoliitaa naakamiiba. Jaa, mani miiļie, es juus visus puspabeigtos un pusdziivos un šajaa laimee viilušos ņemšu sev liidzi. Baidiities nav no kaa. Mani kaķi buus veseli, bakalaura darbs - muužīgi manaa galvaa un to es citeešu manam nabaga Sokratam, kurš ne vella no manis nesapratiis, un jutiisies tikpat garlaikots, ja es saakšu citeet viņa vaardus. Es viņus visus piebeigšu ar savu garlaikoto praatu, nebuus vajadziigs pasniegties pat peec rokas stiepiena attaalumaa esošajaam miega zaaleem...Viņi buus naaviigi garlaikoti meeģinaadami savaa praataa izneesaat to smagumu, ko es buušu paņēmis liidzi.

Es jums vēl rādīšu mieru,un kaa veel raadiišu. Es gribu, lai jūs beidzot atkabinieties nost no taam olimpiskajaam miikstmiešu padariisanaam un paskatieties kaa lietas šodien tiek dariitas. Nu katraa zinaa ne jau ticius, altius, fortius formaa, ar salmiņu rokā un cīsiņu mīklā kuņģa rajonā. Bet ar ierociem!!!!!!!!!!!! Jaa biedri, miiliiši, ar ieročiem pie riikles un ar izsmeejiigu uzvareetaaja bravuuriibu.
Kurš teica, ka miers būs briesmiigs? Es esmu gatavs viņam medāli kaklā uzkārt, un uz dažām dienām, kamēr olimpiaades jampadracis iet vaļā, ievēlēt par pasaules valdnieku, lai viņš ēterā un kosmosā paziņotu visiem visiem, ka miers sucks un tie, kas miera laikaa nodarbosies ar pederastiju un visādām cita veida izvirtībām tiks kā īsti tikumīgi grieķu pedagogi pavesti pirmājās kaujas frontes līnijās pret Krieviju. Novēlēsim biedri, viniem daudz daudz sekmju! Beim Teutates, sie sind doch Sieger!
Tad veel kas, ja neticiet, ka viņi speetu katram no mums pogas izgriezt, tad paskatieties šo motivējošo video: http://www.youtube.com/watch?v=X3qID9qx8VU&feature=related

Un turpiniet uztraukties par to, ka naftas straumes vareetu aptruukties...taas taapat aptruuksies, muļķu desas NATO un ES, iežmieguši astes pakaļā.

Ja kaads saka, ka vinš lasa, tad vinš smagi alojas, bet ja kaads veel uzdrosinaas teikt, ka no veestures maacaas, tad vins divtik, ja ne piectik smagi alojaas. Šādas nožēlojamas iedomas var ienaakties tikai noteiktas mazasiniibas seku rezultaataa un pie noteikta tipa cilveekiem. Šī tipāža raksturlielumi - viņš seež savaa nožēlojamajā beeniņu buucenii uz vieniigaa kreesla, aiz loga vienmeer ir dranķīgs laiks, elpojamais aparaats klibo, tintes trauciņš pustukš, bet spalvaskaati saasinaati tik daudz, ka pietiktu vesela "Kapitaala" seejuma sarakstiisanai. Saprotams, ka spalvaskaati domaati tam, lai ar tiem verbaali dotu pa kreisi un labi sim, tam un aizpagaajušajam gadsimtam.
Pirms mērķtieciigi sabeigt savu taa jau juutiigo dveeseles staavokli, vinam ieteicams aizskaitiit liidz simtam vai veel labaak - dabuut pasam pa kreiso aci...taadeejaadi varbuut buus glaabta kaarteejaa dziiviiba. Jo nezin kaapeec tiesi siem 'lasošajiem' un 'rakstošajiem' ir tendence uz veestures rata paargroziisanu vai nostaasanos par revoluuciju. (Juus tacu ziniet to slaveno gadiijumu ar kaadu Videzemes zemnieku, kurs nelegaali salasiijies pie muizkunga presi par Francijas revoluuciju sadomaajaas pats kluut par Vidzemes revoluucijas Robespjeeru!) Bet arii ticis liidz sim magiskajam ciparam vins nebuus ticis pie praata un jorpojaam kā jukušais skandinaas nesaprotamus tostus. Taapeec- piekaapšanaas - gudrā ierocis un par uzciitiibu tiek piešķirts Nobelis.
Kādu dienu šis iesiiksteejušais praats dveeseles skurbuma nepraataa aizlaviisies liidz kaiminiem, un nočieps pirmo pudeliiti, kas pagadiisies pa rokai un viņš varēs teikt, ka diena ir glaabta. Bet tavu nelaimi! - pudeles saturs ir tik dedzinoss, ka peedeejaa stundina nu klaat. Labi, ka neviens nemana viņa sveeto krišanu.

EPILOGS. Uzlabotaas veestures manuskripts paliek nepabeigts un pasaule instinktīvi uzgavilē. Pasaule tā arī nekad nesapratīs viņa nesto upuri.