Patiesību sakot mani moka zināms mulsums. Seežu mājās, kur joprojām turpinu atsrādāt savu sūri grūti nopelnīto slimības lapu. Jā, kā vēl citādāk lai izsakos par šīm mokošajām bezbēdu dienām, kas man pienākas pēc noliktās kārtības kā jebkuram darba vergam? Gribi gulēt - guli, gribi kaut ko darīt - dari, un jūties apmierināts, ka meslu vietā šai valstij un sabiedrībai vari piedāvāt savas vārsmas. Nu labi es meeģinu. Vai tad kāds vēl ir jebkad ticis tiesāts par to, ka viņš mēģina ?, drīzāk jau atbildība iestājas par to, kas ir iznācis mēģinājuma galarezultātā. Vienvārdsakot, man turpinās bezbēdu dienas,jo katra vakara pārdomas apstājas pie tā, ko es esmu mēģinājis. Teorētiski un praktiski tā mēģināt var kaut vai visu apzinīgo mūžu, arī komunisti mēģināja, kaut arī pēc 72 gadus garā eksperimenta beigām varēja izdarīto novērtēt ar miglainām izaugsmes līknēm. Un tāpēc es sev jautāju (kā Veņička) kā audzēt darba ražīgumu - kā būtu ar pastiprinātas uzmanības pievēršanu vācu tekstiem, kursa darbam vai izklaidējošai literatūrai??!
Saprotamu iemeslu dēļ es neminēšu savus panākumus darba laukā, jo tāpat es kā allaž apstājos pie dažiem vārdiem, atsevišķām frāzēm un cigarešu dūmu atvēsināta prāta. Kā nekā - ārā ir nemitīga sutoņa un koncentrēšanās problēmas ir klāt kā zvērinātais advokāts.
Tomēr, tomēr, reizi pa reizēm beigšu jūs mocīt ar uzmācīga tipa izaicinoši garlaicīgo vāvuļošanu. Ceru, ka jūs man piedosiet un pienemsiet manu labas gribas žestu - mazu smuku pasāžinu par manu mīļoto Franciju.