Nu ja reiz ar jaunu sparu ir atsākusies Džeksona ēra, tad man arī jāiegulda sava artava oglīšu piemešanā. Tātad, paziņoju, ka mans visu laiku mīļākais Džeksona gabaliņš ir...ir......iiirrrr: Don't Stop Til You Get Enough.
Laikam šajā dziesmā ir paslēpta referencīte uz viņu pašu..jā, kamēr jauns un melns, es atvainojos, balts, bet tam jau nav nekāda nozīme black or white! tikmēr domas par apstāšanos var apdziedāt, bet tālāk? Nespēja paskatīties uz sevi spogulī.
Mazliet jau viņa ir žēl. Man negribās par viņu vispirms spriest kā ģeniālu mūziķi utt., bet kā par skatuves mākslinieku...pozēšana viņiem ir kā dzīvības eliksīrs.

Es pat pieļauju domu, ka Džeksons savos 50 viskvēlāk apcerēja domu nevis par to kā atvadīties uz skatuves (jo tas vienkārši nebija iedomājams), bet kā aiziet no svešinieka lodes. Taču tie vitamīni, ko atrada viņa kuņģī, bija nelabojamo ārstu-indētāju roku darbs! (neliekuļosim, Džeksons provocēja savu nāvi).