Pēc iedzēruma ir tikai nenoteiktas drošības pazīmes. Pārējais ir tikai liekais un jaušības.
Pirmā piezīme: nekad nesākt domāt ieraksta saturu ar satura nosaukumu. Tas ir neprāts un saturs neglābjami sāk līdzināties psihoanalītiķa sapņiem. Pārējais acumirklī kļūst lieks.
Otra piezīme. Manā prātā apksaidrības drumslas mētājās kā puzzles gabaliņi, bet tie virknējas neapšaubāmi talantigos virknējumos.
Trešā piezīme - man nenāk prātā prātīgs paskaidrojums, bet man nešķiet prātīgs tas veids, kā sievietes izvēlas savus liktenīgos - es negribu teikt, ka viņas gluži kā vistas, kas izvēlas graudiņu koordinātes pēc smaržas, atrod sev vīrieti, bet ka tomēr tur trūkst vīrieša prātam aptaustāma pamatojuma.
Ceturtais punkts - man nešķiet talantīgs tas dzērājs, kas nodzer sevi bez atlikuma. Pēc dzēruma ja ne paģirām, tad mielēm vai iekāres auglim būtu jāpaliek. Ja kāds no viņiem sviež laukā kaut ko līdzīgu vulkāna izvirdumam, tad varat ticēt, viņš ir patiess līdz skaustam un viņš vēl ir spējīgs uz kaut ko tamlīdzīgu kā "Moskva - Petuški". Bet ja pēc nejauša 'delete' taustiņa nospiešanas viņš ir spējīgs nevis reanimēt, bēt pilnībā no jauna atsavināt opciju 'save', tad viņš ir neapšabāms talants un zelta gabaliņš. (to es saku no personīgas pieredzes)
Piektais punkts - vienmēr pārliecināties vai save poga tiek uzspiesta regulāri apnicīgā formā un copy opcija netiek sajaukta ar cut opciju, citādāk nāksies apjaust, ka pŗata aptumsums tā arī paliks apslēpts tikai prāta aptumsumam un netaps izpausts. Bet tas ir tikai būtiski gadījumos, ja savu domu paudums ir būtsika eksistenciālās dzīves izpausme. Ja visādi citādāk jums piemīt zināmas pretenzijas pret sava vārda atpazīstamību, tad nebūs lieki ieslēgt kārtīgu gaismu, jo cibiņā nejuašības nenotiek.
Visbidzot tas pieder pie romantikas atkārot trīs gadus vecu pagātni un censties vismaz trīs reizes reanimēt nejaušu tekstu, kas ar katru reizi kļūst arvien nesaprotamāks. Atkārtošanās noteikti vairs nav daļa no patiesības. Par to vairs neviens nesmejās, bet tieši otrādi - skumst. Un vēl sāk šķist, ka komatu vietā vairs ir nevis komats, bet tukšums un viss tas, ko tu tagad raksti ir liela miglas pūšana acīs, kas ir tikai piedienīga, bet pēc būtības sevi pārauguša iemetēja pastāsti par skumjajām maukām.

Pēdējā laikā man ir izveidojušās padziļinātas attiecības ar kādu jautājumu, kas mani jau nezināmu laiku nomoka. Nezināmais laiks varētu būt iestājies kopš tā brīža, kad es kārtējo reizi sāku justies sevi pāraudzis, kā toreiz, kad es vēl biju divpadsmit gadīgs puika, kad man vēl neauga apspalvojums, bet es gribēju, lai man pienes pie gultas siltu Coldrex. Tieši pašreiz, kad es prasu pēc alus un cigaretēm, man ir tāda sājuta, ka es esmu kļuvis tikpat liekuļots, lai gan patiesībā mans pŗats ir pāraudzis manu ķermeni. mana vajadzība pēc alkohola un cigaretēm šajā brīdī ir iegājusi pilnīgi citā plāsknē un es ne ar ko neatšķiros no tā divpadsmnitgadīga puikas. Viņs vēl sapņoja un cerēja, ka kādreiz vēl būs slims, ka viņam piedos viņa naivumu, bet šodien man neviens nav gatavs piedot manus saldos melus par to, ka es it kā nebūtu dzirdējis par alkohola patērēšanas ailziegumu sabiedriskās vietās. Mana atbildība tagad ir nevis manu vecāku, bet sevis un valsts preikšā. Stratēģijas varētu būt dažādas un atkarības no manas samaitātības pakāpes, bet ja reiz mans prāts vai iekšejā sajūta saka man, ka es nevaru atļauties gulēt uz slimības gultas, kamēr man jāpelna atzīmes par dzīvi, tad izvairīšanās no atbildības būtu gļēvulība un nodevība, kas man diezgan smagi varētu atmaksāties.
manas personsikās prognozes ir tādas, ka es vēl mazliet pavaimanāšu par mirstošo un trūdošo jaunību un tad pievērsīšos ģimenes cilvēkam cienīgākām nodarbēm, kā piemēram, pīpes pīpošanai, kas nepieprasa no tā īpašnieka īpašu aumznību, bet toties zināmu stāju un stāvokli. Tādā veidā es varētu zizvairīties arī no māsklīgā IQ palielinātāja - acenēm - un strauji auzdzēt savu tā jau cienījamo atpazīstamību ne tikai omīšu vidū, bet arī starp jaunajiem inteliģentiem.
Alkohols man vairs būs tik svarīgs, cik lai uzaudzētu savu intelektuālo muskuļu spozmi un lai triecientempos uzceptu Cicerona cinīgu aizstāvības runu par maniem jaunības sānslīdes ceļiem.

Jo vispār mēs visi alkstam būt mūžīgi bērni. Un tas nerunā pretī mūsu sākotnējai sūtībai.