Izdzīvots un piedzīvots ir gana daudz, lai es tagad varētu plūst un pārplūst kā pati Tigra un Eifrata. Bet dievu griba ir tāda, ka man nav jāpārplūst un man ir jāklusē 7 gadi. un es paklausīgi klusēšu. Lai pēc cilvēku prāta piepildītos bībeliskie pravietojumi vai tieši otrādi - burvju un raganu ļaunā zemes burvestības...viņu, šo mošķu ir pilna pasaule. Neglītums kā nepieciešamais antagoniskais spēks iepretī Radītāja burvestīgajām un apbrīnojamām izmirstošā Ēdenes dārza iemītnieku ēnām...jā, mēs dzīvojam tādā ēnu pasaulē, ka mēs pat neievērojam kādi parazīti nedziedināmu audzēju formā mēs esam uz šīs neizprotamības fona...es neko neapdziedu, man drīzāk viss ir apnicis, šī Latvijas ziema vien ir ko vērta raksturu nobriedināšanas kalve...man jau likās, ka nu viss - pēdējie, kam šajā ziemā lemts pakārties vai nomirt dabiskā nāvē, paveiks savu darbiņu un tad tikai nejaušība, stulbas likumsakarības pirksts varēs nobēdzināt mūsos atdzimstošos radīt spējīgos spēkus...

bet, bet Ozona Caurums vai Globālā sasilšana, nezinu, kā Jūs godāt, vai varbūt pielūgt, cīnās neizprotamās laika plāsknēs un diapazonos un viņi grib pārradīt visu tā, ka beigās varbūt būsim spiesti mainīt sajēgu...par Viņu...interesanti, vai mūsu senči, pamanījuši šo spēku ierašanos, būtu sākuši viņus godāt...bet man jau liekas, ka viņi pārejošus un miglainus spēkus nepielūdza...kaut kādā ziņā mēs arī to pašu daram, patrinam mēles kādus pāris gadus vai sliktākā gadījumā gadu desmitus un tad, kad uzrodas El Ninho, tad visi vienprātībā vienojamies, ka visas civilizācijas pastāvēšanai visbīstamākais ir šis El Ninho...pa to laiku, Habla teleskopam nepamanīts paliek kāds vientuļš Saturna vai citas planētas atlūzums, kas mēra ceļu tieši uz Zemi...un tas jau noteikti ir letālāks Dieva pirkts kā baltādains un bārdains zirgā sēdošs cilvēks, kas ierodas no tālienes...

Ir situsi viena no tām retajām dienām vai drīzāk stundām, kad gribas aspkaut vai visu pasauli un likts tai apstāties uz mirkli, lai izjustu līdz galam nebeidzamas un salkanas aizgrābtības tirpas no sava neizmeļamā sirdsšķistuma vai siltuma. Bet tas visdrīzāk ir kārtējais uzplaiksnijums, tajā pārāk daudz vilšanās saldmes un pārgribētu pavasara gaidu nopūtu...jo tagad gandrīz vai katru salnas piesmietu saules staru, kas klājas pār vēlas pēcpusdienas apskaidrību, gribas uzlūkot kā glābējzvanu, kā iedrošinājumu manai sirdij. Man ir jāstiprinās... jāskaita dienas, kaut vai stundas.. astroloģiska pulksteņa noteiktās ciparnīcas un stundas atlikšana uz ziemas tumsas rēķina ir plika nekaunība un tāpēc es vairs neticu šīm blēņām. es auklēju neiznēsātas pavasara gaidas un mokos sirdsapziņas dēstos, ko visā šajā nemiera pilnajā vēlīnajā pavasarī esmu izsējis pa kreisi un pa labi un kā vecais labais Veņička esmu atgriezies pie saviem bēdu brāļiem un savas realitātes kaulainās patiesības. Viņa stāv izģindusi kaila kā manas liktenīgās dienas guļošais spoks un jūt, ka līdz ar cīruļu dziesmu atgriešanos, viņa stundas kārtējo reizi būs sistas.