Labrīt, sirdsmīļā dienasgrāmata! Te atkal raksta Viktors. Viktors D. Lūdzu nejaukt manu personību, es, protams, turpinu maskarādes, bet šoreiz zem jauna seguma, zem jauna uzvārda un jumta. Esmu pilntiesīgs Dāboliņu klana loceklis ar jaunu ES pasi!

Šajā rītā, kad balta sniedziņa un skujiņu vietā pie apvāršna es varu saskatīt vien melnu dūmu stabu un aiz tā stāvošo ugunsdzēsēju sardzi, kailas koku lapotnes un drēgnu pavasari, prāts nenesās uz svētsvinīgām noskaņām. Drīzāk jādomā par kārtējā referāta uzmeistarošanu, labas filmas noskatīšanos vai ārstēšanos ar viena cita vēl slimāka cilvēka palīdzību. Noskaņas nav drūmas, bet nav arī sakārtotas, Kafija atdzisusi un pēdējā cigarete izsmēķēta. Nekas cits laikam neatliek kā iet pēc eglītes un cept piparkūkas. Nekas cits neatliek kā iebarot savai miesai un garam cerību, ka joprojām esmu aristokrāts, kam patīk garšīgi pamieloties un izlasīt labu grāmatu. paplukušas greznības laiks ir beidzot iestājies un tas nozīmē, ka tieši laikā manās rokās ir nonācis di Lampedūzas "Gepards".

Ir lietišķi pragmatiskas priekšnojautas par tālāko ziemas turpinājumu. Mēs iesim draugos un pie mums nāks draugi, mēs iedzersim pa aliņam un uzvilksim pa dūmam, piparkūkām abi gali būs nograuzti, jo kaķi būs pacentušies, es pabeigšu savu sesiju un likšu bēdu zem akmeņa. Pāri jāšu dziedādams, bungodams un svilpodams.