Kad izlasīju š0 te rindiņu: "Pateicībā par mīlestību, ko esmu saņēmusi visa radošā mūža garumā no krievu cilvēkiem..." man iesāpējās sirds. Protams, ka es skumstu par mūsu diženākās skatuves karalienes nāvi, bet es arī ļoti ceru, ka viņa tur debesīs spēs būt godīga pret savu tēvu zemi un spēs atbildēt dieviņam, ko mēs, latvieši, esam viņai nodarījuši.

Ja kaadreiz mūža galā man būs japasakās austraalietim, aborigēnam vai uzbekam par to, ka viņa tauta man dāvājuši savu viesmiiliibu un desmitus miljonus aplausu un attiecīgu slavu, tad tik un tā es nekad to nedarīšu pārejot viņu ticībā. Nav viesmiiliigaakas vai neviesmiiliigaakas tautas, atšķirība var buut meeraama uzslavaas un daavanaas, ko viena vai otra zeme var dāvāt.
Daudziem atgriešanās realitātē pēc padomju Savienības sabrukuma bija reizē arī sapņa sabrukums, daudzmiljonu uzslavu vietā viņai nācās atgriezties Pribaltikā, dzīvoklītis tika denacionalizēts, nācās apmesties kaadaa Majoru sādžā un pār viņas lūpām izlauzās SOS signāls: "Ja bojus astatsa odna"
Tagad, mani mīļie, Krievijas garā roka ir aizsniegusi arī katra latvieša sirdsapziņu un grasās jau izraut sirdis no mūsu krūtīm laukā aicinot atbildēt par šo necilvēcību, sak: "vai tā mēs jūs, mazie latvieši, mācījam uzvesties?" ( http://www.youtube.com/watch?v=Nau5265BPqQ&feature=related )

vai tā ir cieņa pret mirušo?