Maybe*

godīgi sakot, tas, kas notiek tagad, ir mans pēdējā laika labākais notikums, jo nekas tā neiepriecina, kā apziņa, ka es kādam rūpu.

Mazliet pavasarītis iekšā.

Izdzēsu visas Artūra bildes no telefona, arī kompī atbrīvoju vietu kam jaunam. Un ne tāpēc, ka es par viņu domātu, tieši nē - man vienkārši tas nav vairs vajadzīgs. Un laikam nebūs lieka piebilde, ka tik brīva no viņa es vēl nekad neesmu jutusies.

Es to izdarīju - es esmu atvērta visam jaunajam un es tagad no labsajūtas varētu vienkārši kalnus gāzt.

 

:) un man atkal patīk smaidīt.

dažreiz es apbrīnoju sevi par to, ko mēdzu atļauties.
rītdiena būs vislielākais tā pierādījums. ar puspliku dirsiņu pa arēnu dzenāties nav joks. nu it kā jau ir, bet visi to nevar.
nujā, tāda dzīve, tāds darbs.

ps. man no prison break šodien bija nervu sabrukums. es tagad esmu iedzērusi gan nomierinošu tēju, gan nervu zāles, ar cerību, ka beidzot varēšu izgulēties, jo vakarnakt es biju vairāk nomodā, nekā labā miedziņā.
ps2. Maija, uz aizņemtiem puišiem nedrīkst mest aci!

vairs jau nav tas vecums, kad iet un starp maziem pokemoniem grūstīties, bet placebo ir mana bērnība. jāsaņem sevi rokās un jāgatavojas novembrim.
let's battle for the sun. :)

I remember you, of course I do, but I don't recall how many times we've been though Our little game, that always ends the same, with you sad and me far away. And every time I repeat the line that the fault's not mine and I wasn't unkind, But the worst part is that I've got nothing else to say.

 

tikai no Tava skatu punkta jālasa. un es varētu atrast vēl miljons dziesmu.

 

( hidden )

Es nesaprotu, kā ietekmē man rādās tik slimi murgi pa nakti. Es saprastu, ja tas mani nekā neietekmētu, bet es nevaru visu dienu atjēgties. Bez maz vai interesanti iet atkal gulēt, sazin kurā vietā es šoreiz būšu pa nakti.

Man vajag nedaudz Skofilda. stresu!

Sapņi mani beidz nost:

• atkal Strazdiņa
• Mobijs, kuram es saku, ka viņa uzstāšanās Positivusā bija vienkārši lieliska
• ar Ilzi peldam tumšā ezerā, kuram neredz apakšu
• sēžu kempingā un saņemu sms, ka Kalvīša kompānija ir pie mentiem, jo viņus saņēma ciet
• man rokā atkal ir mans rozā telefons

šis vēl nebija nekas. viss, kas bijis iepriekš ir tik biedējoši reāls, ka es nezinu, ko man domāt. tie nav sapņi, tā ir paralēlā dzīve. uff.

Es sāku saprast, kāpēc ir radīta dziesma "visi ienīst sandi baumani".
kaut kas nav labi ar tiem cilvēkiem, for real!

Prison break ir mani pārņēmis savā varā. Patiešām. Šis ir mans jūlija beigu seriāls Nr.1
Bet par dzīvi runājot, laikam jau ir labi. Tikai žēl, ka visi gali nav savilkti kopā. eh.
un turam īkšķus ( un viskaut ko citu ) par manu sievieti!

Viss, es atkal sāku savu bada kūri. Teiksim tā - es tādā veidā noslēgšu kaut ko savā dzīvē un atvēršu durvis kaut kam jaunam.
3. tetovējuma vieta arī ir izdomāta, tagad tikai jānoslīpē domas par to, KO tur likt virsū.
matus arī iešu 5dien griezt vēl.
skola jauna, sporta zāle arī.
vasara jau iet uz fakin otru galu - ieguvusi esmu NEKO.

es veru durvis vaļā visam jaunajam, man bail no pagātnes un visādiem atkal-izvirdumiem un jūtu uzplūdiem. Bet tā būs labāk, jābūt.
es šoreiz būšu spītīga un neko neteikšu, lai kā es arī nejustos. jo man gribas, lai vienreiz par visiem laikiem es esmu tā, kurai skrien pakaļ un par kuru priecājas un apbrīno. Man vajag parastu uzmanības pievēršanu.

jāaaaaa.

es nesaprotu, kas ar mani notiek, bet es tikko skaļi dziedādama music when the lights go out skrēju pa māju ar putekļsūcēju rokā un visu laiku smaidu kā sajukusi prātā. kur ir loģika? :D

 

( pos? )

Positivus laikam bija gada pozitīvākais pasākums. Viennozīmīga augstskolas svinēšana.
Es tik daudz ko esmu sapratusi, ka man pat bail no sevis un no tā, ko gribu darīt, bet nu ko, kaut kad jau laikam tam bija jābeidzas. Es tikai ceru, ka Reinis nav man smagi samelojis.
Es vēl aizvien esmu ar domām salacgrīvā un sirdi sazin kur. Es tikai ceru, ka es pati sevi neiestumšu atpakaļ tur, no kurienes jau esmu ar vienu pēdas pirksta galu ārā.
Maija, turies.
un Moby ir perfekts. Bet Pīts - oh my good God!!! mīīīīīīlestība. :)

Tā nu lūk ir, ir 2009. gada 7.jūlijs.
Diena, kad pirms 2 gadiem viss sākās. Kā es jūtos? Sasodīti apjukusi.

zb tā ipoda liste man.

Viss kā uz kraujas maliņas - te šupojos uz priekšu, te atpakaļ.
Man patīk būt kādam svarīgai, man patīk, ka manis dēļ notiek lielas lietas, bet sevi es ienīstu kā nevienu, man ir tik pretīgi skatīties uz sevi spogulī.
Ir lietas, kas nemainās.

Viņš bija tas, kas to iesāka. Viņš nedrīkst būt tas, kas to izbeidz. Es neļaušu. Es negribu.
Es nesaprotu neko tagad. Viss tā griežās iekšā.

uation.

Still feelin' kind a weird.

( Te viņš bija, te viņš zuda. Izlaidums. )

Man ir tik ahujenna traks satraukums kā 1.klasē 1.septembrī. Āāaāā!!
Nav jau īsti par ko, bet nu. Nēnu labi ir. Nē, es nedomāju sakarīgi, paldies par uzmanību.