Hesus! Take the wheel!

Eju mājās vakarā, tieši pilsētas centrā redzeslokā visi džeki blenž vienā punktā. Izņemu austiņas, mazums kas, mož meteorīts krīt. Divi čaļi ar močiem rullē cauri pilsētai. Kājāmgājēji siekalojas.
Nobrīnos un pie sevis domāju - man nekad nav gribējies moci. Bērnībā ar mašīnītēm un močiem spēlējos, bet nekad nav bijusi doma - būs daudz naudas, tad gan moci nopirkšu. Tāpat arī nekad neesmu gribējis tetovējumu vai pīrsingu. Diez kāpēc tas tā attīstijies...

Šodien novadīju pēdējo treniņu un pēc 9 mēnešu trenera gaitām esmu sapratis - ir maz tādu, kas grib arī kaut ko iemācīties. Mani standarti atbilst nopietniem sportistiem-entuziastiem, tikai zināšanu man nav, lai tādus trenētu.
Katrā ziņā čaļus, kas izlaiž treniņus, jo ir iesnas un tā vietā iet cilāt svarus, vai arī visu laiku uzsver, ka negrib lauzties, jo jākačājās, bet tad kad uztaisu treniņa beigās elles kačalku, tad nīd, ka grūti (garš palīgteikums), trenēt negribu, un līdz ar to arī savu trenera karjeru izbeigšu. Ir 1-2 cilvēki, kas ļoti uzmanīgi klausās, ko mācu, un ar tiem arī palieku citā zālē trenēties.
Viens no puišiem ierosināja, lai reklamēju savu darbību ar video, ko nofilmēju, lai popularizētu to lietu un kārtējo reizi izskanēja doma, ka jāveido atsevišķs cīņu klubs.

Katrā ziņā, laba pieredze 9 mēnešu garumā