Katru reizi, kad kāds no kopmītņu cilvēkiem iesāk sarunu apmēram šādi:"Nu un Tu tagad arī sit, ne tikai lauzies? Nu jā, man jau arī (citēju spellingu) miksed māršal ārts patīk, jo tur ir viss, nav tikai sišana vai kūleņu velšana," es strauji nomainu sarunu tematu.
Es mēģinu ieskaidrot, ka nekā patīkama tur nav. Es atvelkos no darba uz zāli, viens pats stundu spēku/izturību kačāju un beidzu tikai tad, kad pats pie sevis jau pusbalsī lamājos, cik sūdīgi ir un gribās iet mājās. Tad es eju vēl četrdesmit minūtes monotoni spert pa maisu kāju augstumā, līdz pēc minūtēm 20 man prāts vispār nešansē, tik automātika. Nerunāsim par treniņiem, kas notiek ar pāriniekiem.
Tas, ka man stāsta, ka svaruzālē baigi grūti ejot, neko vairs nevarot pacelt, skriet arī
dihalkas neesot, bet MMA būtu forši, jo attīstītu visas muskuļu grupas, mani nenormāli sadusmo.
Pat ja man kāds vilktos līdzi (un uj, pa šiem gadiem ir pāris bijuši, kuriem pat meģināju palīdzēt), es jau nu neko nemācītu ekstra un lieki laiku netērētu jaunākās Top Gear sezonas apspriešanai.
Kā saka, pediņam neiemācīsi locekli neņemt mutē. Tas pats ar visiem lohiem, kas vienas dienas laikā izdomā, ka viņi būtu piemēroti cīņas sportam. Nu nebūs.
Vispār man sportā iet labi, paldies. Mani trenē Baltkrievijas sambists, kamēr vēl Latvijā, man tiks uzdāvināti MMA cimdi, lai varu sacensībās normāli piedalīties, un ja es tikšot uz britu salām, lai iedodot meilu, sarunāšot man semi-pro cīņas, ja gribēšot piedalīties. Kimbo būtu lepns.