08:19 pm
Dažreiz ir labi tikai tādēļ vien, ka zāle lien laukā no zemes un stiepjas uz augšu, ka viss šīs brūnais, šis mūžpelēkais pamazām apaug.
Dažreiz ir labi tikai tādēļ vien, ka vari pasēdēt uz soliņa ārā, uzsmēķēt, un nemaz nesalst.
Dažreiz ir labi tikai tādēļ, ka kukaiņi atkal dejo virs āderēm.
Dažreiz ir labi tikai tādēļ, ka vakarā pēc izsmeļošas dienas tu sev uzvāri lielu tējas krūzi, kurai pielej nešķīstu grenadīna sīrupu, un tev vēl ir neredzēta jaunākā Revenge sērija. Un neko negribas, neko nevajag. Nogurums ir apēdis visu tavu apziņu. Un nolaizījis drupačas no šķīvja. Tikai pašā attālākajā tās stūrī, kaut kur aiz trejdeviņām jūrām, ir paslēpusies doma par Tevi(?), kā noslēpta ledusskapja slepenajā nodalījumā, kur Lielais Rijīgais Nekas nav ticis klāt. Doma kā gulēšana uz muguras siltā ezerā vasaras vidū, kad laiks ir bezgalīgs un nesāpīgs.
09:22 pm
Dažreiz es domāju par to, cik daudzsološi grāmatās izklausās vārds "viņa".
Viņa, kas ir maiga un plūstoša.
Viņa, kuras blūze silti saskaras ar ādu, un uz tās neizdīgst nodevīgi salšanas punktiņi.
Viņa, kurai pēc skūšanās uz kaunuma neataug asi matiņu rugāji.
Viņa, kurai noteikti ir kaut kāds mistiski pareizais ķermeņa svars, ne par daudz, ne par maz. Es mazliet pasmīnu par šo domu, un rakstot uz mana monitora uzsēžas naktstauriņš. Sāp galva.
Tad vēl ir arī vārds "viņš". Viņš, kuram noteikti patīk tieši viņas lūpu forma. Kurš novērtē tieši viņas ģērbšanās stilu. Smaržas. Viņš, kuram viņa nav tikai sekss un citas ērtības, galu galā, pašās beigās. Plus vēl kaitinošās atšķirības. Sīkpsihozes.
Mana galva sāp pakausī. Smagnēji un apdullinoši. Sirdspukstu ritmā uz balta fona mirgo kursors. /Uz grīdas pie manas tukšās, izvandītās gultas mētājas Vientulība tīmeklī./