12:21 am
Reizēm man gribas, kaut man būtu draugi.
Reizēm man gribas iemest somā šādas tādas drēbes, noņemt no konta šādu tādu naudu un iekāpt pirmajā vilcienā/autobusā uz jebkuru pilsētu. Es to varētu, bet, loģiski apdomājot, tas beigās nešķiet ne ētiski, ne auglīgi, kur nu vēl saprātīgi/tālredzīgi. Un gadījumā pat, ja tur tas suns aprakts, tik un tā tas nešķiet ticami.
Es dzīvoju kā caur stiklu. It kā es tupētu iekšā vīna glāzē. Debesis pa apaļo atvērumu augšā ir skaidras un spalgas, bet dzīve visapkārt tāda kā neaizskarama, vienmēr pusreāla. Nav īstu netīrumu. Īstas ieķēpāšanās. Īstas zampas. Beigās nav arī īstas manis. Ir kaut kāds slinks tējas uzlējums. Kā brīžos, kad netīk iztīrīt tējkannu un iebērt tur svaigu tēju, vārošais ūdens tiek uzliets jau kuro reizi, un tu dzer kaut ko bezgaršīgu viegli netīrā nokrāsā.
09:36 am
Pamodos iekšā ļoti jaukā sapnī. Tieši iekšā. Jo turpināju to izsapņot arī pusnomodā. Sapnī bija maijs. Svaigi plaukušais zaļums visapkārt, mistiskās koku ēnas, kurās grima upe. Es skrēju. Kā vienmēr pēdējā laikā labajos sapņos. Zeme zem maniem soļiem bija tumši brūna un trekna, un uz augšu kā vienmēr līda koku saknes- senas, pamatīgas un izturīgas. Un vēl tur bija jauneklis. Skaists, ar tumšiem, zīdainiem matiem. Pamostoties arvien vairāk no šī apburošā sapņa, sāku domāt par to, nez cik jauneklim gadu. Diez vai jau astoņpadsmit. Sajutos kā likumpārkāpēja, nokaunējos un pamodos pavisam, lai dzertu kafiju un smēķētu. Zeme ir balta, un nav uz pasaules jaunekļu ar skaistiem, zīdainiem matiem. Ir krievu valodā ļoti labs vārds šādai realitātes izjūtai (облом).
07:57 pm
Sabāzt veļasmašīnā visu pēdējo dienu drēbju kalnu, lai atmazgājas no nejēdzīgās manis. Ielīst gultā ar grāmatu. Cerēt sapnī atkal sastapt koku ēnās nogrimušo upi un jaunekli ar zīdainiem matiem. Tāds ir plāns.