11:50 pm
Brīvdienas ir par garu. Tā es nospriedu jau brīdī, kad vienā no šīm dienām pie vietējā veikala ieraudzīju jauniešus, salīdušus mašīnā kā siļķes mucā. Viņi burtiskā nozīmē bija sakāpuši viens otram uz galvas. Viena dibens pat līda laukā pa logu (kamēr zem viņa esošais kāri vilka cigaretes dūmus.)
Vēlāk es gāju uz veikalu otrreiz. Jau vakarā. Pēc vīna. Nelāga sajūta. Kasieres skaļie smiekli, flirtējot ar kādu vīrieti.
Nevaru dabūt ārā no savas sistēmas piektdienas sajūtu. Ir tāda sajūta. Jau kopš bērnības. Kad liekas, ka kaut kur citur noris Īstā Dzīve. Kaut kur, kur tevis nav. Tāda ir piektdienas sajūta. Muļķīga.
Mana ass atkal ir nobīdījusies.
(Es esmu tikai priekš cilvēkiem vilcienā. Biju.)
Nav spēka pastiepties pēc dzīves. Tukšos datorpeles klikšķos paiet stundas.
Bailes aiziet gulēt. Bailes ne/aizmigt. Ļoti, ļoti vecas bailes. Laikam es arī esmu ļoti, ļoti veca.
Neko negribas. Visbeidzot. Neko negribas ir ļaunākā sajūta uz pasaules. Īpaši man. Tā varētu būt līdzvērtīga sajūtai, ka tava sirds ir apstājusies. Jo es esmu cilvēks, kam vienmēr kaut ko gribas. Tava sirds ir apstājusies un karājas tev zem ribām smaga kā kaklā iesiets akmens.
Audzināt sevi kā kaķēnu. Vienmēr.