09:44 am
Pamostos septiņos. Atkal nosalusi. Vienmēr nosalusi. Ziema mētājas aiz loga kā atlūzu grēda, kā viena liela aukstuma izgāztuve. Tomēr saule no rīta uz brīdi ielīp augstu priežu galotnēs, neaizsniedzami, tomēr mazliet mierinoši. Vēderā uzradies melnais caurums. Un visa bilance ir palikusi matos. Tavos aizmirstajos matos, kas sausi slejas gar sejas malām. Kā vējš bez garšas.
09:52 am
Sestdienu rītos ar pirmo vilcienu vienmēr brauc sirms vīrietis, kas ļoti līdzinās kādam vēstures pasniedzējam no maniem senajiem studiju laikiem, un paveca, maza auguma tantiņa ar daudzām paunām. Lai nenosaltu uz perona, viņa vingro. Kad es palīdzu viņai atvērt vagona slīddurvis, kas vienmēr nepadodas un ķeras, viņa saka-
paldies bērniņ. Tas paliek man pakrūtē. Kā plankums zīlītes spalvu rakstā.
Paldies bērniņ.