nothing but the sky
September 17th, 2006
12:13 am
Es esmu tikai tad, kad eju. Kad mani kāds/kaut kas kaut kur gaida. Man vienmēr tā bija licies, bet tagad es to zinu. Kādreiz tas bija noliedzams, attaisnojams un izpušķojams. Tagad tam nav laika un noskaņojuma. Neliekas arī vajadzīgi kaut ko attaisnot, noliegt vai izpušķot.
Tu mani negaidi, tātad tu mani neradi, tātad manis nav. Un nakts ir palikusi viena. Un man sāp tās vientulība.
12:25 am
Merķeļiela ir mans spoguļattēls. Varbūt pat dzīves. Pie Cirka. Tā ir veca un nogurusi iela, un tās asinsrite ir pārbāzta drazām.
12:30 am
Tās ir tikai frāzes (skatīt zemāk). Tas ir tikai kāds sens sapnis. Es sēžu ērtā krēslā, man ir biezs halāts (un tam ir pieskaņotas pūkainas čības), es smejos. Es esmu džokeris. Nevis esmu izvilkusi, bet esmu. (tukšā) Loze esi tu pats. Un tās nebūt nav labās ziņas.
Es dzeršu kafiju. Aukstu espresso.
12:56 am
Šodien atcerējos, ka mani nesen gandrīz notrieca autobuss. Varbūt pat šonedēļ. Tā bija pirmā reize, kad tas bija tieši sekundes simtdaļas jautājums. Es paspēju uzlekt uz ietves. Un sajust to brīdi, kad viss tevī ir līdz galam uzasināts. Tādi gadījumi, kad brīdis tevī ir iedzīts kā nagla sienā, kad tas tur patiešām atrodas tagadnes izteiksmē, ir ļoti reti. Patiesībā nekā romantiska. Es apstulbusi stāvu, cenšoties nenokrist, tad paraustu plecus un eju tālāk. Es tikai pabrīnos, kādēļ neesmu zem riteņiem. Jo tieši tur man arī vajadzēja būt. Mirklī, kad man pretī traucas milzīgs transporta līdzeklis, es redzu tuneli, es lecu sāņus, bet tunelis man ir priekšā. Straujš gaismas un vēja tunelis, kuram es speru nodevīgu sānsoli. Kaut kas patiešām nemaināms, negrozāms, nenoliedzams. Kaut kas īsts.