Ādai rajonā zem kakla piemīt kaut kas izmisīgs. Kad eju, tukšu gaisu sarijusies, kad eju no rīta, un man nav skatiena garāmgājējiem, nav ko ņemt vai piedāvāt, ir tikai nez kur rauta vajadzība steigties uz 11.tramvaju, es to zinu. Zinu kā faktu, ka man vispār ir āda. Es to saožu uz sevis arī vakarā, ietinusies Artas brīnišķi siltajā segā. Nez, kas tie par audiem, no kuriem rodas tik viendabīgs un neapstrīdams izmisīgums. Skaists. Varbūt pat dzīvs. Bet skumjš. Vienmēr nolāpīti skumjš.
Bet es tikai sēžu un stāstu, ka man nepiemīt tas skaistais maigums, kas viņai. Un tā es varu turpināt stundām. Es varu atkārtot vienu un to pašu. Jo. Es vienkārši nezinu, kas notiks tālāk. Mana nākotne ir aiza, cirsta ledū (uz sirds virsējiem slāņiem).
Man garšo vētrasputns. Patiešām garšo. Vētrasputna garšā saldums ir spalgs. Bet es nezinu, ko es darīšu. Es guļu uz sāna un raujos arvien mazāka, raujos iekšā pati sevī, bet tur iekšā jau nekā daudz nav. Es gribu kaut tikai uz brīdi būt olas dzeltenums, iepakots cietā čaumaliņā, ieguldīts maigā baltumā. Tuk. Tuk. Man nav jumtiņa. Man nav čaumaliņas. Es pati esmu čaumaliņa. Sarecējusi pāri visu šo gadu rētaudiem.
Un tev skatienā ir tavas dzīves nabadzība. Tavas dzīves sausā un nesāpīgā nabadzība. Esošā. Neizmaināmā. Piektdienas vakarā. Iedurta sāņus un mazliet debesīs. Jā. Un man arī. Un mums ir gandrīz vienalga. Ikdienas prostitūcija. Visu labu un "nokrati pelnus, ja tu atkal pīpē".
Mēs esam baloži. Protams, būs arī citas dienas. Dienas, kurās mēs pirksim datorgaldus un citas krāsainas mantas, tērēsim un pelnīsim naudu un tik ļoti tam visam ticēsim. Bet ne šodien. Šodien mēs esam baloži un mums ir baložu acis. Tās trakās.