10:27 am
Mana mīlīgā dzīvīte ar ādu kā zīds. Muļķīga smīna apzīmogotas lūpas, zem mēles ledus gabaliņš- daudz iesaldētu skumju un nepateiktu vārdu. Pilns puncītis norītu drupačiņu (vai draziņu). Nu gurkst jau ļoti. Nemaz neniķojas. Elastīgs. Tik elastīgs, ka pa to varētu lēkāt augšā- lejā. Pat kādu sinhrono vai daiļlēkšanu uzrīkot.Piedod, mīlīgā, mūsu šaha laukums ir saplaisājis, un man ir apnikušas šīs spēlītes. Tu zini. Gluži kā bērnībā, ar kaimiņu bērniem monopolu spēlējot- tikko neiet- tā laukums ar visiem kauliņiem pa gaisu. Tagad mazs, rūdīts kulaciņš ar spiciem kauliem. Bums! Visi Tavi bandinieki iegāžas aizā. Adios.