„Tu tiešām taisies gulēt ar visām drēbēm?” mazliet vēlāk, kad bijām iekārtojušies uz gulēšanu un es jau gatavojos izslēgties, Zīda Pūka ar vieglu nosodījumu vaicāja. „Es, piemēram, reāli ienīstu gulēšanu ar drēbēm,” viņš turpināja šausmināties. „Tas taču ir tik neērti! Vai tad tev tā neliekas?”

Man mazliet griezās galva pat guļus stāvoklī un bija grūti padomāt. Tomēr es centos, domāju un domāju, un man sāka likties – tiešām, gulēt ar drēbēm ir neērti, un man ienāca prātā – kāpēc es ciemos parasti guļu ar visām drēbēm? Tas taču ir tik neērti. Tā nu es novilku džinsus un džemperi – sajūta uzreiz bija daudz labāka. Nu gan biju gatava iemigt.
„Negribi pamīlēties?” Zīda Pūka ievaicājās.

Un tad es atkal domāju un domāju, un izdomāju – pareizi, tāpēc es ciemos guļu drēbēs; man jau likās, ka kaut kāds iemesls tomēr bija.

— Meiteņu sarunas, Pirmā reize, Daina Tabūna, 2014

Dažreiz (bieži) lasot mūsdienu literatūru, mani nepamet sajūta, bāc, to taču cibā var izlasīt, kāpēc jāizdod grāmatā. Tas tāpēc, ka stāsti ir par cibas paaudzi un tāpēc, ka ir cibiņi, kuri te cenšas/kuriem te sanāk rakstīt literārus īsstāstus. Tad jautājums paliek: kādā atšķirība starp grāmatu un pukstu?