Ļoti nepatīk, ka cilvēki atsakās doties vēlēt. Jo tas neko nemainot, nav par ko balsot, viena balss neko nemainot, bla bla bla utt. Un lepojas ar to! Pie reizes viņi atsakās no pastāvošās valsts iekārtas. Atsakās no demokrātijas. Vai no tā izrietētu, ka viņi atbalsta nedemokrātisku, autoritāru, diktatorisku valsts iekārtu? Varētu jau būt, ka daudziem vajadzētu kādu stingrāku roku, kas pasaka, ko un kā darīt, kas iedveš drošības sajūtu ar savu bardzību, kas neliek pašiem domāt un darīt, jo nav līdz tam vēl izauguši. Visnotaļ patīkami, vai ne - neko nedarīt? Bet, ja nu sāk ierobežot tavu brīvību, izpildīt kādu savu trako iegribu*? Sacelsies, protestēsi? Būs jau par vēlu.

Tā vietā, lai ilgotos pēc kāda tēvišķīga iemiesojuma (aka Laimes Lāča), kas lietas sakārtos, ne tikai vajag iet vēlēt, bet arī izaugt un rīkoties starp vēlēšanām - sekot līdzi, kas notiek valdībā, kas savā pašvaldībā un nākamajās vēlēšanās pieņemt padarītajam atbilstošu lēmumu. Jo visvieglāk ir sākt ar tuvāko apkārtni, pieskatīt vietējos. Nu jā - modē jau tagad arī ir nesekot politikai. Nekas patīkams jau tas arī nav, bet valdība un politiķi no tavas nesekošanas un tavas neinteresēšanās labāki nekļūs. Ne tava dzīve, apkārtne, sabiedrība labāka nekļūs.


* Power tends to corrupt, and absolute power corrupts absolutely. /John Emerich Edward Dalberg Acton/