THE BLOG - sapņi par Aušvici, part 3

laikam būs jāsāk agrāk braukt uz darbu, jo pēdējā laikā esmu pamanījis trendu, ka pēc desmitiem visi sabiedriskie transporti ir pilni ar cūkām. nu, gluži kā tādi lopu vagoni. manai smalkajai un jutīgajai dvēselei tas ir pārāk nepatīkami, un es ļoti ciešu.

piemēram šodien braucu sestajā tramvajā un redzu, ka katrā pieturā raušas iekšā visādi smirdīgi cilvēki netīrās drēbēs; visi kā viens knapi turas kājās, klepo kā tuberkulozes slimnieki un viņu sarunas atgādina kaut kādu guttural deep-speak. bļa, vienā brīdī jau liekas, ka man apkārt notiek kaut kāda dēmonu invāzija, un man ir bijis lemts nonākt šīs 'dēmoni vs cilvēki' kaujas avangardā. fuuuu, būtu man kaut kādi ieroči, es noteikti ietu uzbrukumā, and I would smite them all in His name, jo tā vispārējā smirdoņa tramvajā jau sāk sasniegt kritisko punktu. bet tad pēkšņi pienāk Pērnavas ielas pietura un visi necilvēki lielā vilnī izbirst no tramvaja, paķer savus spieķus rokā un skriešus dodas pareizticīgo katedrāles virzienā, kur no rītiem dod haļavno zupiņu. tie absolūtie necilvēki ir zaudējuši pēdējās prāta paliekas - an epic battle ensues, viņi grūstās un ķeksē viens otru ar spieķiem, lai tikai varētu nostāties izdevīgākā pozīcijā zupas rindā. es stāvu un blenžu uz to visu, un tad piefiksēju, ka man vnk natūrā ir atkāries žoklis.

jā, nu, šis mans piedzīvojums plus kāda policista vaļsirdīga vēstule pēc slepkavības Dimitera kaimiņos, un es sāku satraukties, jo tumsas spēki ir REĀLI un tie ir man visapkārt.