THE BLOG - like poetry

noskatījos Tree Of Life. nezinu, par pašu filmu kaut ko pateikt ir grūti. drīzāk jārunā par savām emocijām. pirmajā filmas daļā man bija kārtīgs orgasms, bet otrā daļa bija labākais emotional ride kāds pēdējā laikā piedzīvots. nevarēju uzķert kā Maliks panāk to, ka es pilnībā iesaistos stāstā un jūtu tam līdzi. īstas emocijas ar smalkām niansēm. pilnīgi nesaprotami. dažbrīd cīnījos ar vēlmi pārstāt skatīties, jo mana emocionālā līdzdalība kļuva drusku par traku. a stāsts pat nebija nekas īpašs. viss bija vienkāršāks par vienkāršu, bet tik perfekti. also, tagad es točna zinu, ka es nekad negribēšu bērnus. ja es dažreiz vēl šaubījos, tad tagad esmu pavisam pārliecināts.

nu jā. droši vien labākais pēdējā laika piedzīvojums.