some late night writing
Feb. 20., 2012 | 10:08 am
Brīvdienās bijām divu dienu dzeršanas meditācijas retrītā pie Jēkaba. Pirmais vakars bija salīdzinoši mierīgs, kad mēs trijatā ar Jēkabu un Alfiņu izdzērām litru Jack, piekožot skābus kāpostus, kas laikam mums nodrošina īpašu vietu ellē kā cilvēkiem, kas neciena viskiju. Vakara gaitā pārgājām pie Canadian Special Old, kurš gāja lejā kā benzīns, bet visā visumā kļuva dzeramāks ar katru nākamo glāzīti, kā rezultātā klīst nostāsti par dažādām manām darbībām piecos no rīta, kuras nu nekādi nespēju atcerēties. Kikīša patentētā metode "don't remember, didn't happen" izrādījās apbrīnojami atbilstoša situācijai, un tika izmantota ar lieliskiem panākumiem.
Otrajā dienā pa dienu ar kājām aizgājām nobalsot. Protams, ka lielākā daļa balsotāju bija pilnīgā ķirbī. Žaņa piemēram pie iecirkņa apstājās ar dīvainu sejas izteiksmi, un paziņoja, ka viņa nezina, par ko lai balso. Nebija gan nekādas jēgas viņai kaut ko skaidrot, jo viņa pēc tam neatcerējās, kurā ailē bija ievilkusi krustiņu. Vispār mūsu kompānija balsošanas iecirknī uzvedās kā cūkas, un man pēc skaņas likās, ka daudzi no mums krietni par daudz švīkā savu biļetenu, jo droši vien nav vajadzīgas 158 līnijas, lai uzvilktu vienkāršu krustiņu.
Otrās dienas vakars gan bija salīdzinoši jestrāks. Acīmredzot visi bija ļoti nocietušies tikt prom no pilsētas un zaudēt prātu, tapēc dedzība, ar kādu tika patērēts alkohols, nesa sevī nāvīgu nopietnību. Tas viss beidzās ar to cilvēki tika ar nešanu nesti no pirts uz māju, kaut gan paši nesēji nebija labāki par savu nastu. Atminos, ka kādam (kādai...?) turēju matus, kamēr viņš vēma zem koka, kad izdzirdēju Alfiņa palīgā saucienu. Atlaidu matus, ļaujot kaut kam iekrist ar seju sniegā (cerams, ka ne savos vēmekļos, bet blakus) un gāju meklēt Alfiņu. Pamanīju viņu uz ceļa pa pusei velkot, pa pusei stumjot Renāti, kura lamājās kā jūrnieks par Alfiņa nešanas/stumšanas spējām. Paņēmām Renāti zem abiem pleciem un ar lielām pūlēm uzdabūjām augšā pa slidenajām trepēm. Vienā brīdī otrajā stāvā jutos gluži kā policijas atskurbtuvē, jo pa durvīm tika nesti iekšā delīrijā iegrimuši cilvēki, kas ne par ko nevēlējās nomierināties, jo viņuprāt pārtijs ir tikai nupat sācies. But nobody fucked around, un visi nemiera cēlāji tika piespiesti pie gultas ar segu, kas bija pārāk liels slogs kuslo dzērāju vārgajām rociņām, un katram pie gultas tika nolikts spainīties (un es goda vārds neatceros vai kāds no rīta šos spaiņus iznesa ārā). Nākamajā dienā Axa paziņoja, ka Beāte esot vismīlīgākā "lupatiņa", kādu viņai jebkad ir nācies vākt.
Kopumā jāsaka, ka es šo nominēju par līdz šim labāko pasākumu, kādā šogad esam bijuši.
Runā, ka nākamajās brīvdienās būšot tepiķa pārtijs jeb citiem vārdiem sakot - Andžejs ir Latvijā, un brīvdienās viņš sēdēs uz dīvāna ar savu smaidiņu sejā, kamēr visi viņam uzdos jautājumus no sērijas "nu, kā tie ķīnieši?", un vakara gaitā viņš paliks galīgi grīļīgs, bet smaids no sejas nepazudīs.
Otrajā dienā pa dienu ar kājām aizgājām nobalsot. Protams, ka lielākā daļa balsotāju bija pilnīgā ķirbī. Žaņa piemēram pie iecirkņa apstājās ar dīvainu sejas izteiksmi, un paziņoja, ka viņa nezina, par ko lai balso. Nebija gan nekādas jēgas viņai kaut ko skaidrot, jo viņa pēc tam neatcerējās, kurā ailē bija ievilkusi krustiņu. Vispār mūsu kompānija balsošanas iecirknī uzvedās kā cūkas, un man pēc skaņas likās, ka daudzi no mums krietni par daudz švīkā savu biļetenu, jo droši vien nav vajadzīgas 158 līnijas, lai uzvilktu vienkāršu krustiņu.
Otrās dienas vakars gan bija salīdzinoši jestrāks. Acīmredzot visi bija ļoti nocietušies tikt prom no pilsētas un zaudēt prātu, tapēc dedzība, ar kādu tika patērēts alkohols, nesa sevī nāvīgu nopietnību. Tas viss beidzās ar to cilvēki tika ar nešanu nesti no pirts uz māju, kaut gan paši nesēji nebija labāki par savu nastu. Atminos, ka kādam (kādai...?) turēju matus, kamēr viņš vēma zem koka, kad izdzirdēju Alfiņa palīgā saucienu. Atlaidu matus, ļaujot kaut kam iekrist ar seju sniegā (cerams, ka ne savos vēmekļos, bet blakus) un gāju meklēt Alfiņu. Pamanīju viņu uz ceļa pa pusei velkot, pa pusei stumjot Renāti, kura lamājās kā jūrnieks par Alfiņa nešanas/stumšanas spējām. Paņēmām Renāti zem abiem pleciem un ar lielām pūlēm uzdabūjām augšā pa slidenajām trepēm. Vienā brīdī otrajā stāvā jutos gluži kā policijas atskurbtuvē, jo pa durvīm tika nesti iekšā delīrijā iegrimuši cilvēki, kas ne par ko nevēlējās nomierināties, jo viņuprāt pārtijs ir tikai nupat sācies. But nobody fucked around, un visi nemiera cēlāji tika piespiesti pie gultas ar segu, kas bija pārāk liels slogs kuslo dzērāju vārgajām rociņām, un katram pie gultas tika nolikts spainīties (un es goda vārds neatceros vai kāds no rīta šos spaiņus iznesa ārā). Nākamajā dienā Axa paziņoja, ka Beāte esot vismīlīgākā "lupatiņa", kādu viņai jebkad ir nācies vākt.
Kopumā jāsaka, ka es šo nominēju par līdz šim labāko pasākumu, kādā šogad esam bijuši.
Runā, ka nākamajās brīvdienās būšot tepiķa pārtijs jeb citiem vārdiem sakot - Andžejs ir Latvijā, un brīvdienās viņš sēdēs uz dīvāna ar savu smaidiņu sejā, kamēr visi viņam uzdos jautājumus no sērijas "nu, kā tie ķīnieši?", un vakara gaitā viņš paliks galīgi grīļīgs, bet smaids no sejas nepazudīs.