alter or die
Jan. 23., 2008 | 02:16 am
it is deep night outside my lidless windows. yeah, my windows have no curtains. it is troublesome. and I feel heavy. real heavy. sort of huge, like if I could fill any space with myself. I am filling this room now and there is no space left for anything else. and I walk the streets every day and I feel like if some invisible weight is attached to me. like if I was light and ethereal in the core, but this solid body dragging me to the ground and almost growing roots in the pavement.
this place sucks. too much emotions. too much humanism. too much fears. I wish to alter my consciousness, so that I should never think of anything again.
this place sucks. too much emotions. too much humanism. too much fears. I wish to alter my consciousness, so that I should never think of anything again.
Link | ir doma {2} | Add to Memories
another world tonight
Jan. 23., 2008 | 02:29 pm
sēžu te visu rītu un skatos baron soosdon's wow machinima filmiņas un mēģinu pamosties.
pagājušā nakts bija drusku par dīvainu. man bija pārāk dīvains sapnis. es biju kādā neiedomājami perversā pasākumā, mājā, kuru nepazinu, bet tur bija daudzi man pazīstami cilvēki. mēs grimām pārāk ļaunās perversijās, jo es neizturēju un lielu daļu no cilvēkiem piekāvu ar beisbola nūju un tādu dīvainu uzparikti, kas līdzinājās chainsaw-swordam. pēc tā visa ieradās lielāki un ļaunāki čuvaki power armorā, ar kuriem man nācās spēlēt tādu kā fps pa to pašu māju. vienā brīdī es aizbēgu uz pagrabu, kurš bija tumšs un slapjš un tur ēnās dzīvoja gnoļļiem līdzīgi radījumi. kad ļaunie čuvaki mani panāca pagrabā, tad tie gnoļļi viņiem konkrēti izrakstīja vienā setā un es noplēsu tādu kā videokameru no viena power armorā tērptā.
tad nāca visi, kurus es biju piekāvis, bet viņiem nebija ne vainas un viņi nemaz neatcerējās, ka esmu to darījis. visi lielā barā un kopības sajūtā devāmies uz bezgalīgā pagraba tālāko galu, kas pamazām mūs izveda virszemē zem quake paveida sarkani tumšām debesīm un bija tāda spēcīga bezgalības sajūta, it kā es stāvētu visa centrā. sāku filmēt pasākumu ar norauto videokameru, kas viss pēkšņi paātrinājās, debesis kļuva gaišākas, visi cilvēki pazuda bezgalīgā blurā, atstājot aiz sevis spīdīgas sliedes, mana kamera uzpūta caurspīdīgu burbuli un es pēkšņi atrados kā tūrists tajā pašā vietā, tikai acīmredzot nesalīdzināmi tālākā nākotnē. tur bija futūristiskas mājas un daudz siltāka atmosfēra, bet dzeltenā debesu nokrāsa un mākoņu formas man joprojām iedvesa tādas kā bailes.
burbulis uz manas kameras bija pārtapis lielā, apaļā un šķidrā kristālā. es sāku fotografēt ar dīvaino burbuļkristālkameru un caur to varēja uzņemt TIK VĀJPRĀTĪGI LABAS BILDES, ar tādu detalizāciju, ka pat mana acs nespēja visu uztvert uzreiz. pie tam caur kristālu varēja redzēt lietas, kuras ar aci nemaz nav iespējams saskatīt. tad es palūdzu kādai vecai tantei, lai viņa nofočē mani uz debesu fona, bet tikko viņa paņēma rokā manu fotokameru, tā kristāls momentā izveidoja ļoti neglītu un asu formu ar daudz šķautnēm, un vairs nebija iespējams neko nofočēt. tad es sāku krist un pamodos.
sēdēju dušā ilgi, līdz izdomāju, ko tas viss nozīmē.
pagājušā nakts bija drusku par dīvainu. man bija pārāk dīvains sapnis. es biju kādā neiedomājami perversā pasākumā, mājā, kuru nepazinu, bet tur bija daudzi man pazīstami cilvēki. mēs grimām pārāk ļaunās perversijās, jo es neizturēju un lielu daļu no cilvēkiem piekāvu ar beisbola nūju un tādu dīvainu uzparikti, kas līdzinājās chainsaw-swordam. pēc tā visa ieradās lielāki un ļaunāki čuvaki power armorā, ar kuriem man nācās spēlēt tādu kā fps pa to pašu māju. vienā brīdī es aizbēgu uz pagrabu, kurš bija tumšs un slapjš un tur ēnās dzīvoja gnoļļiem līdzīgi radījumi. kad ļaunie čuvaki mani panāca pagrabā, tad tie gnoļļi viņiem konkrēti izrakstīja vienā setā un es noplēsu tādu kā videokameru no viena power armorā tērptā.
tad nāca visi, kurus es biju piekāvis, bet viņiem nebija ne vainas un viņi nemaz neatcerējās, ka esmu to darījis. visi lielā barā un kopības sajūtā devāmies uz bezgalīgā pagraba tālāko galu, kas pamazām mūs izveda virszemē zem quake paveida sarkani tumšām debesīm un bija tāda spēcīga bezgalības sajūta, it kā es stāvētu visa centrā. sāku filmēt pasākumu ar norauto videokameru, kas viss pēkšņi paātrinājās, debesis kļuva gaišākas, visi cilvēki pazuda bezgalīgā blurā, atstājot aiz sevis spīdīgas sliedes, mana kamera uzpūta caurspīdīgu burbuli un es pēkšņi atrados kā tūrists tajā pašā vietā, tikai acīmredzot nesalīdzināmi tālākā nākotnē. tur bija futūristiskas mājas un daudz siltāka atmosfēra, bet dzeltenā debesu nokrāsa un mākoņu formas man joprojām iedvesa tādas kā bailes.
burbulis uz manas kameras bija pārtapis lielā, apaļā un šķidrā kristālā. es sāku fotografēt ar dīvaino burbuļkristālkameru un caur to varēja uzņemt TIK VĀJPRĀTĪGI LABAS BILDES, ar tādu detalizāciju, ka pat mana acs nespēja visu uztvert uzreiz. pie tam caur kristālu varēja redzēt lietas, kuras ar aci nemaz nav iespējams saskatīt. tad es palūdzu kādai vecai tantei, lai viņa nofočē mani uz debesu fona, bet tikko viņa paņēma rokā manu fotokameru, tā kristāls momentā izveidoja ļoti neglītu un asu formu ar daudz šķautnēm, un vairs nebija iespējams neko nofočēt. tad es sāku krist un pamodos.
sēdēju dušā ilgi, līdz izdomāju, ko tas viss nozīmē.