|
[Nov. 22nd, 2015|08:40 pm] |
Jautājums, vai ir jātur rūpe par pizģuku mākslu, ir viens no mani nomokošākajiem jautājumiem. tīri intuitīvi parasti svaru kausi sliecas uz pizģuku daiļrades ne gluži ignorēšanu, bet visnotaļ mazākas ieinteresētības izjušanu. Taču tāds gadījums kā Žerārs Depardjē turpina svārstīt manus kausus, jo, neatkarīgi no tā, ko viņš dara, vai, ko par viņu raksta tabloīdi, viņš ir hhheniāls aktieris, un nekas ārpus tā mani neinteresē. No otras puses - viņa, tabloīdos reportētie, izklupieni man varbūt ne vienmēr šķiet pizģuļejisms, kas, savukārt, liek uzdot jautājumus par manis pašas uztveres, khem, īpatnībām un spēju domāt taisni. |
|
|
Comments: |
Loģiski. Bet dažkārt mākslinieku vipendroni ļoti korelē (vai ir pretrunā) ar viņu daiļradē paustajām idejām, tad ir grūti tos ignorēt. Nezinu, kā tur tagad ir ar Depardjē.
From: | unpy |
Date: | November 22nd, 2015 - 11:22 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Māksliniekiem jau grūti, vistalantīgākie ir vistalantīgākie tieši tālab, ka viņi ir ļoti atvērti apkārtējiem iespaidiem, ko pēc tam tad ari, transformējot caur sevi, izliek ārā citiem vai tikai sev par prieku. Analizēt idejas nav viņu lauciņš, viņu lauciņš ir idejas atspoguļot.
Aktieriem šajā ziņā ir vēl par pakāpi grūtāk, talantīgs aktieris iekšā ir ļoti tukšs, ar kādu saturu šo režisors aizpilda, tāds tad arī ir, ar laiku gan jau, ka aktieri sevi paši var aizpildīt viendien ar ko vienu, otru dienu - ar pavisam kaut ko citu un nez vai paši viņi var īsti izšķirt, kurā brīdī no sirds dzīvo, bet kurā brīdī dzīvi spēlē tikai.
īsti nesapratu, ko Tu domā ar "iekšā ļoti tukšs"?
man tieši ar Žerāru ir līdzīgi. Turklāt- nesaistīti - jo vecāks un neglītāks viņš kļūst, jo valdzinošāks man šķiet. | |