|
Feb. 17th, 2015|09:56 am |
Nebūtu tik pārliecināts. Bieži vien (vismaz tālo 90. beigās) objekta "nolaišana" ir saistīta tieši ar nevēlmi, lai to kāds sagrābtu.
Atminos, reiz kādā kungu pasēdēšanā ar cigāriem un kārtīm tika vaicāts Mežaparka tā laika direktoram, kāda joda pēc viņš neko nedara šī objekta uzlabošanai. Nu tur kādu tingeltangeli (citādi esošie tur stāv kopš Staļina 53. dzimšanas dienas), kafejnīcas, laivu piestātnes u.tml., kā pie cilvēkiem. Šis, dūmus pūsdams, izstāstīja piemēru ar Kongresu namu: kamēr tā ēka pēc rubikiešu patriekšanas stāvēja un lēnām bruka kopā, nevienam to nevajadzēja, tās direktors mierīgi saņēma nesliktu algu un dzīvoja cepuri kuldams. Taču alkatība fraijeru pazudināja: vecais direktors pensijā aizgāja, iecēla jaunu, aber kundziņš sāka aktivitātes, tb sāka telpas izīrēt pasākumiem, lēnām bīdīja uz to, lai kompleksu pārvērstu par KAC. Nauda sāka nākt kasē un haizivis pamanīja, ka ir ādere. Vienā mirklī direktoriņu izmeta no amata krēsla, iecēla savējo, izstrādāja shēmu un visi apmierināti. Izņemot entuziasma pilno KAC idejas autoru, kurš bija izmests aiz borta. Tāpēc, teica Mežaparka patrons, kamēr es dzīvs, manā saimniecībā nekas nenotiks, jo man vēl līdz labai pensijai jānodzīvo amatā.
Precīzu notikuma izklāstu vairs neatceros, jo arī mani skārusi vecuma demence - arī pagājuši gadi, mainījušās personas, - taču kaut kā nešķiet, ka būtu mainījusies cilvēka daba. |
|