Bloga ierakstā tomēr ir aplama intuīcija. Kā uzskatāmākos un labi zināmos piemērus, kad mūzika filmai tiek augsti vērtēta arī mūziķu aprindās ir Grīnevejs/Nīmans un Angelopoulos/Karaindrou.

(Reply to this) (Thread)

Jā, šie arī ir labi piemēri.

(Reply to this) (Parent)

tie ir tie, kurus uzaicināja rakstīt muzīku tad, kad tie bija jau zināmi. Kurpretī vairākas dekādes atpakaļ ne viens vien kondženes topošais komponists dabūja cedeli pierē, ka viņa muzīka jau tikai kino derot. Arī Ivanovam tā gadījās..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tad vajag formulēt skaidrāk - sen senos laikos daži funkcionāri domāja tādās kategorijās, ka filmu mūzika...

Taču neredzu šiem atsevišķajiem izteikumiem relevanci ar mūsdienām vai pat vēsturi. Piem., mūziku filmām izcilnieki raksta jau sen un var atminēties kaut vai Prokofjeva mūziku Eizenšteina Ņevskim.

Turklāt dažkārt tieši pateicoties filmām cilvēki iepazīstas ar autoriem un laiž mājās kādu, piem., Glāsa saundtreku, ko labprāt, iespējams, pat klausītos koncertzālē (varbūt tas notiek?). Mums taču arī R. Pauls, šķiet, koncertos dažkārt uzlaiž kādu gabalu no Teātra v.tml.?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kad rakstīšu pētījumu vai zin,pārspriedumu, tad formulēšu skaidrāk, visādi citādi tālas noskaņas zilā vakarā.

(Reply to this) (Parent)

Domāju, ka tas drīzāk ir saistīts ar šaubām par kino un foto kā pilnvērtīgiem mākslas žanriem (ne tikai praktiski lietojamiem vai komerciāliem, izklaidējošiem žanriem), kas bija visai izplatītas līdz 20. gs. otrajai pusei. Nezinu, vai tā ir, nupat ienāca prātā.

(Reply to this) (Parent)