Tūka svārkus!!!

Vispār tie mazie bērni mazos uzvalciņos ar mazām kaklasaitītēm uz gumijas man vienmēr likušies baisā hohma. Kad pats biju sīks, protama lieta, tādas lietas vilkt aplam nepatika (tolaik vēl bij tas galvā sistais paradums siet ap kaklu sieviešu zeķu piederumus, tas ir, prievītes), bet ko nu tu tur padarīsi, stāvēju visās bildēs tūka šortos, baltā kreklā, zeķubiksēs un, ja nebija prievītes, tad ar tauriņu.

Kad paaugos un sāku nēsāt lietišķu svārku arvien biežāk, tad es arī sapratu, kamdēļ man tas pasākums likās hohma. Lūk, tie jaunieši -- pat tad, kad jau iet vidusskolā -- uzvalkus galīgi nav pieraduši nēsāt, un tūdaļ var manīt, ka viņš iekāpis kaut kamā, kur nejūtas īsti ērti. Viņš to uzvalku arī pats nav pircis, tamdēļ viņam pašapziņu neceļ fakts, cik viņš maksā un kā viņš var to atļauties. Un, visbeidzot, tie gandrīz vienmēr ir aplam draņķīgi uzvalki, šķīsts poliesters un gandrīz vienmēr melni, lai der gan vecmāmuļas bērēm, gan pirmajam septembrim, gan, kazi, vēl izvilks līdz pirmajai darba intervijai. Ar tādu apdomu, kā kosmonautiem izsniedz skafandrus: lai varētu izdzīvot taī atmosfairā, kur viņi nepieciešami. Un tie jaunieši viņos jūtas arī apmēram tikpat brīvi.

Manuprāt, nav, ko ākstīties, un uzvalki jāvelk tiem, kas viņus paši ir nopelnījuši un, tos pelnot, iemācījušies arī tos valkāt.