man oslovijā vienas no sirsnīgākajām sarunām gadu garumā bija ar „vecpilsētas” ielasmeičām gadu garumā agros rītos, kad piķa uz māju taksim nebija, bet metrō ar zaķa biļeti vēl nekursēja. arī suteneri piepisās tikai pāris pirmās reizes, nīgri uzbrēcot kaut ko no savām līgavbaltajām automašīnām (markas neatšķiru).
pag, es fiksi, sarunu pusvārdā pārtrauca, teiksim, Žanna, pārskrēja pāri ielai, ielēca smagā kabīnē un pēc brīsniņa jau bija laukā, lai turpinātu mūsu čalojumu no tā paša pusvārda.