Nuss, ja nespriežam par Saksijas Morica dārgumiem, tad man patīk stāsts, ka grīziņkalns ir tikai čaula, mulāža, bet zem tā ir uzbūvēta nevienam nezinot vesela pazemes pilsēta 10 stāvos kā megaatompatvertne, bet sirdi vairāk silda stāsts par to, ka paralēli Šarlotes ielai pagalmiem pa apakšu ir izbūvēta milzīga truba, pa kuru uz šampanieša rūpnīcu sūknē jēlvīna tonnas. Sirdi silda tāpēc, ka ik dienu dūmu uzvelku akurāt virs viena tās kipotētiskā posma un apceru iespēju veikt izrakumus. :)

(Reply to this) (Thread)

kur kko šitādu var dabūt palasīties vai no kurienes pie Tevis šāds mutvārdu stāsts atceļojis?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kurš konkrēti no stāstiem? Par Moricsalas dārgumiem daudz leģendu pierakstīts. Par Grīziņkalnu kaut kur lasīju internetā, kā 50. gados kalns norobežots un zem tā būvēts BKA rezerves vadības centrs (galvenais kur Līgatnē) un patversmes ciems aš visai Rīgas nomenklatūrai ar ģimenēm, tb no kalna tik vien kā siluets ar plānu augsnes kārtiņu palicis. Savukārt par to cauruli pan stāstīja mūsu biroja pagalmā Mazais Bebrs. Uz Šarlotes ielas pusi ir sadzīves tehnikas remontkantoris "Bebri", kur Vecais Bebrs rosās jau kopš Mozus laikiem, bet abi mazie Bebri tur izauguši. Nu un Mazais Resnais Bebrs meta krustus un zvērēja, ka 70. gadu otrajā pusē speciāla brigāde no Ļeņingradas visu norobežojusi un rakuši iekšā īpaša anodējuma nerusējošā tērauda caurules aš cilvēka augumā. Norobežots no skatītājiem un neviens klāt nelaists tāpēc, ka sistēma veidota pēc tai laikā slepenas tehnoloģijas. Rakts tāpēc, ka lielās fūres jau tajā laikā neesot varējušas iegrozīties pa šaurajām ieliņām šampanieša rūpnīcas kazemātos - ielikts cauruļvads, kur fūres visu sūknē iekšā un jēlvīns plūst dzirkstošā straumē uz rūpnīcu. Un klusās brīvdienās, kad mašīnu plūsma pa Valdemāra minimāla, stāvot pagalmā var dzirdēt, kā zem zemes miroņi kustas kulnkšķēdama plūstot dievišķā ninna. :)

(Reply to this) (Parent)