|
Jun. 15th, 2009|01:02 pm |
Redz, tas, ka metinātājs ar vidusskolas izglītību var kļūt par Rīgas mēru vai no cietuma iznākušais jāt tūkstošiem izmisušu cilvēku, nozīmē, ka Latvijā ir dēmokrātija. Ja Rīgas mēram vēl varētu (bet es nedomāju, ka vajadzētu) izvirzīt prasību pēc augstākās izglītības, tad reliģijas brīvība ir būtiska un neatņemama dēmokrātijas sastāvdaļa — ja mēs aiztaisīsim vienu baznīcu tāpēc, ka to vada bijušais cietumnieks, kas pieprasa saviem baznīcēniem maksāt desmito tiesu, tad būs vietā jautājums, kāpēc mēs neaizliedzam citas baznīcas, kas arī prasa desmito tiesu, tikai pastāv ilgāk un tiek uztvertas par "tradicionālajām konfesijām". Tā ir destruktīva sekta, sakāt? Ja cilvēks pēc iesaistīšanās sektā pārstāj dzert un sāk dzīvot Cilvēka Cienīgu Dzīvi™, vai tad var teikt, ka tā sekta ir destruktīva? Un ir kaudzēm tādu piemēru. Ja viņi aicinātu uz masu pašnāvībām, tā būtu cita lieta, bet neaicina taču.
Un arī preses brīvība ir tikpat būtiska dēmokrātijas sastāvdaļa. Nav tāds "drīkstētu būt" — ikviens var intervēt ikvienu, ko vēlas. Savukārt ikvienam citam ir tādas pašas tiesības par tiem glorificējošo interviju objektiem rakstīt atmaskojošus rakstus un grāmatas (Lato Lapsa, piemēram, to vien dara). Arī pietiekami daudz patiešām krietnu cilvēku sniedz gan intervijas, gan izdod grāmatas, un neviens neliek lasīt tikai to, kā slavina neliešus (kas Jurģis Liepnieks, nenoliedzami, ir).
Latvija ir tieši tik jauka vai pretīga, cik mēs viņu taisām. Uzskaitītās negācijas pastāv lielumlielā daļā, ieskaitot arī Normālās Valstis™. Un es esmu gatavs pieciest to, ka kāds drīkst paust ko tādu, kas man nepatīk, jo pretējā gadījumā arī man nebūtu iespēju teikt to, kas nepatīk kādam citam. |
|