| |
[Jul. 14th, 2010|12:08 am] |
Dienas prieks:
jau sensenā bērnībā man drausmīgi nepatika viena glezna vecāku mājā, proti, glezna (pasteļa zīmējums īstenībā, bet tas nu tā) pati par sevi brīnišķīga, delikāta, bet paspartū un kkāds logu stikls tai priekšā, kā arī rāmis, kurā 'grebumi' izveidoti no ritmiskiem, šķiet, grīdkrāsas sabiezējumiem, likās neglītākā un kroplākā lieta ever. Un vajadzēja padsmit gadus, lai es ne tikai tiktu pie iespējas izdarīt ($), bet arī atskārstu, ka to taču vajag izdarīt un ka es pati par to īstenībā varu parūpēties, prorti, ierāmēt to darbu pa normālam. Nuvo, šodien dabūju apukaļ. Godīgsakot, pie saņemšanas meklējot, pašķīru to garām, nemaz neatpazinu, cik ļoti citādāks tas kļuvis. Skaists. Patiešām skaists. Nemaz nezināju, ka tajā baltajā, kūstošu pavasara sniegu krastā tomēr ir tik daudzdaudz visādu nianšu.
Emocijas gandrīz vai kā tajos raidījumos par plastiskajām daiļoperācijām ultraneglītiem ļaudīm. |
|
|
| Comments: |
Šis tiešām ir lieliski. Man arī tā ir gadījies. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}