Nē, nu tur it kā nav tā problēma, jo bērns jau mīl savu vecāku neatkarīgi no tā, kāds viņš vai viņa ir un tiešām priecājas, ja var sastapt viņu un tā. Problēma ir tajā, ka viens no vecākiem (jāatzīst, ir nācies arī saskarties ar vairākām mātēm, kas ir pacēlušas cepuri un atstājušas tētiņus vienus, taču tādi manā krājumā ir proporcionāli ļooooti maz..) nevar padomāt ar galvu divus soļus uz priekšu un nodrošināt savam bērnamto prieku redzēt sevi katru dienu. vēlams blakus otram mīlamajam vecākam.

P.S. Un smieklīgā kārtā arguments biežāk nekā "beibe ir kļuvusi par kuci un mani ignorē", ir par izaugsmi un attīstību, proti, aizejošais partneris jūtas sasaistīts un uzskata, ka rūpes par bērnu (kas pirmajos divos gados aizņem gandrīz visu laiku un pirmajos mēnešos VISU LAIKU) ir nāves spriedums karjerai u.tml. Un kas pats šausmīgākais - ka šī izvēle tiek attaisnota ar to, ka "esmu VISMAZ GODĪGS pret tiem citem par savām patiesajām vēlmēm - vai labāk būtu izlkties, ciest un likt citiem ciest" (no comments, protams)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kamēr maziņš, tikmēr vēl mīl. Kad paaugās un ieslēdzas kritiska refleksija par savu "jokaino", tad var arī pārstāt mīlēt.

Tas arguments par izaugsmi un attīstību ir baigi labais līdz brīdim, kad džekam ir ap 60, bet nekas lādzīgs tā arī nav izdarīts, jo visu laiku bija jādzer un jādrātējas, sāk uzdot nojātā veselība, mācās virsū vecuma izmisums un vientulība. Par to gan neviens nedomā priekšlaicīgi.

Manuprāt, pie vainas hipertrofēts egoisms un egocentrisms, kas minētajās aprindās parasti ietilpst standartkomplektā.

(Reply to this) (Parent)