| vai tiešām? |
[Apr. 27th, 2012|05:43 pm] |
a jums nav tāda sajūta, ka dzīvojam izšķirošos laikos? nu, varbūt ne gluži izšķirošos, bet kaut kādā mērā tomēr jā. Līdzīgi kā tajos senos laikos, kad grieķromieši kvieca, ka nav ko apollona un atēnas tempļus apgānīt un ka vispār ko tie utainie kristieši te iedomājas, līdz beidzot tie utainie kristieši rulz the world (vai vismaz rullēja) un praktizēt ziedošanu apolonam un atēnai būtu tas pats, kas ticēt, ka zibens ir no tā, ka debesu kalējs dusmojas (nu, vai arī tiešām ar pārlicību teikt "viss ir Dieva rokās").
nē, nu, var jau būt, ka pārmaiņa nav vis pasaules iezīme, bet gan pašas prāta stāvoklis a.k.a. projekcija. tā varētu būt. līdzīgi kā nevis mākslinieki sākuši labāk gleznot, bet gan vienkārši esi sācis kaut ko vairāk no mākslas rubīt. vecāki nevis pārstājuši būt idioti, bet gan pats esi beidzot pieaudzis etc.
bet, jebkurā gadījumā, pat, ja tas nav milzonīgi, tik un tā tajos ikdienas līmeņa atsevišķajos notikumos saglabājas šis "jaunums", nebijušums. Tb. it kā jau var rullēt pa vecam. iedot pa dupsi savam bērnam. palaist uz skolu 6 gados vai vienu pašu sētā, kāpt kokos un krist no tiem ar galvu pa priekšu lejā. a čo, paši tā darījām i neko, dzīvi esam. stāstīt aņukus par ļaunajām sievasmātēm, atstāt sviestmaižu papīrus pludmalē pēc sauļošanās kūres beigām un pie reizes krastmalā noslīcināt apbērnojušās mājas minkas pēcnācējus. Tāds, lūk, ieradums. un kāpēc gan ne? No otras puses, aizvien vairāk paceļas balsis, kas teic, ka viņiem nav ok, ja tie tiek saukti par žīdiem, nigeriem vai čigāniem, ka viņiem nav ok, ka tiek norādīts klusēt par šo vai to, slēpt vienu vai otru savas personības/identitātes daļu, ka nav ok. pakļaut sāpēm, ciešanām, mocībām, nāvei citus, tikai tāpēc, ka "man tā gribas". Manuprāt, tieši tāpēc, ka šādas balsis paceļas, ir vērts nedaudz paklausīties un padomāt. varbūt 'man tā gribas, ačo?' ieradums nav pietiekams pamats. bet varbūt arī ir. tamdēļ ir vērts apstāties un vēlreiz pārlikt to prātā |
|
|