|
Apr. 27th, 2012|09:27 pm |
tā kā netieši nācās sastapties ar aizkadra balsīm Bajadēras un Martas Krivades epopejas sakarā, tad tomēr atļaušos publiskot arī savu viedokli par šo baletu vai drīzāk par Bajadēru Krivades recenzijas gaismā, lai arī - ne pārāk jūsmīgā šī baleta vērtējuma dēļ - biju nolēmusi laist garām izdevību izteikties.
Lai arī teksta M.krivades apskata ievaddaļa ir absolūti psihopātiski slima suņa murgi, balstīti pašas autores sūdīgajā pieredzē - šajā ziņā pievienojos V.Vēja komentāros izteiktajam vērtējumam, kā arī daļēji pievienojos sekojošajam izsacījumam, nu, ka Bajadēras apskats ir nepilnīgs, ja runā tikai par scenogrāfiju un tērpiem, nevis, piemēram, horeogrāfiju etc., taču jāatzīmē, ka MK ir norādījusi, ka horeogrāfijas detalizētu apskatu var lasīt Beinarovičas recenzijā. Nav jau īsti labais tonis, bet kamdēļ gan ne, jo, pirmkārt, Bajadēra tiešām ir izrāde, kuras scenogrāfija un tērpi barasti nobankrotina teijāterus un autoritatīvu iestāžu web versijās izpelnās atsevišķu sadaļu pie visādiem citādiem fabulas, horeogrāfijas etc. apskatiem; otrkārt, kamdēļ gan nepievērsties tikai atsevišķu aspektu padziļinātai analīzei, it īpaši, ja parasti recenzijās vairs nepietiek vietas tērpu mākslinieku, scenogrāfu, gaismotāju etc. veikuma iztirzāšanai, lai arī tie ir būtiski ne gluži Gesammtkunstwerk, bet, nu, arī tapšanā ... un atkal - lai arī šajā sakarā, manuprāt, Krivades izteiksme un vispār teksta komponēšana nav lāga, tomēr nevaru noliegt, ka arī es, skatoties konkrēto baletu, piefiksēju recenzijā minētās neveiksmes, kas arī kļuva par izejas punktiem visām sekojošajām manām pie-sevis pārdomām par konkrēto izrādi, par Bajadēras citiem inscinējumiem, par Petipā baletu vērsturi un vēlāko laiku horeogrāfiskajām interpretācijām horeogrāfu un izcilu baletdejotāju izpildījumā, baleta un baleta skolas vēsturi vispār. Un tas bija iemesls, kamdēļ arī par B tālāk publiski neizteicos.
šie aspekti bija:
tērpi. Tā kā pēdējā laikā bija nācies pabūt LNO gan uz operām, gan baletiem, pirmais, kas "iekrita acīs" bija, ka tērpi 'netur līdzi' ne tikai B., bet īstenībā arī citiem LNO baletiem. Mēģinot atrast kko pozitīvu, noslēgumā tomēr secināju, ka sekundārajiem un terciālajiem dejotājiem miera stāvoklī tērpi ļoti labi, elegnats kritums, smalki izstrādāti un, šķiet, varbūt pat etnogrāfiski diezgan precīzi, bet solistiem gan tieši pretēji - kaut kas jau šur tur redzēts (ne tikai citās Bajadērās, bet arī citos LNO baletos citu tērpu mākslinieku izpildījumā (Patmalniece iekš Sniegbaltītes vai Pasternaka iekš vēl viena naftalīna: adāna baleta Korsārs u.c.)), Nikijai pirmajā cēlienā augumam ļoti neglaimojošs ietērps etc.
nevaru piekrist MK scenogrāfijas vērtējumam. Ņemot vērā citus LNO bletus, kur scenogrāfija pat nav "izlīdzēšanās" spiedīgos apstākļos, bet gan vienkārši klusas šausmas, ka labāk būtu laiduši dejotājus uz tukšas skatuves, tad šajā gadījumā es pat biju patīkami pārsteiga par scenogrāfijas krāšņumu. Drupas man pat ļoti patika, tā kā petipā ir klasika (naftalīns), savā laikā uz romantisma un klasicisma robežas, līdz ar ko tada naivi vecmodīga (klasiska) pieeja, ar mājienu uz dramatisku-doom-romantiku, manuprāt, bija tieši laikā. it īpaši, ka drupas bija iekārtotas tā, ka ļāva deju izveikt "telpiski", nevis tikai frontāli pret skatītājiem.
tāpat piefiksēju un piekrītu Krivadei par balerīnu ne īpaši izcilo fizisko sagatavotību, kas jau sāka parādīties otrajā cēlienā (ja sēž vietā, kur var redzēt dejotājus 3/4 pagriezienā, pēc sarežģītāku figūru croiser derrier un devant drīzāk sanāca kā izklupieni un veiksmīga noturēšanās, neveiklos, bet tomēr leņķos), bet trešajā - kas ir ekselents, grūts un uz izturību balstīts cēliens - vispār bija tik drausmīgs, ka pieķēru sevi ķecerīgi skaitām, cik balerīnām trīcēs kājas nākamajā arabesque penchee. Trešais cēliens tiešām nebija pats labākais. atšķirībā no Krivades man patika mēness, tā kā tur bija viltīgi uztaisīts, kā tas aiziet nakts mākoņos etc., kas man šķita šarmanti, ņemot vērā, ka parasti mēnesnīcas baletos tiek iekārtotas diezgan plakani. Tas, kas man nepatika, bija šī te fiziskā nevarība, kas jau robežojās ar apkaunojošu skolnieciskumu (cik atminu, tad Nurijeva bio tika izvērsti klāstīts, kā šis ar savu Vaganovas skolas metodoloģiju dzinis izmisumā fraņčus, zviedrus u.c., pie kā strādājis, tā kā pamatā stiprinājis dejotāju muguru, lai tie varētu pienācīgi izpildīt grūtas un sarežģītas lietas, LNO gadījumā arī manāmi bija pietrūcis viens šāds dresētājs), Solora un Nikijas pas de deux un vispār sadejošanās bija pārvērtusies no divu mīlnieku dejas par to, kas ir ļoti, ļoti, ļoti slikti baletā: ka puika kļūst par neko vairāk kā meituka "cilātāju" un vispār bija garlaicīgi jo ķīmija tur kkā tā arī nenotika - ja iepriekšējos cēlienos citi tēli piesātināja vidi, tad III cēlienā, kur nu abiem mīlniekiem ir iespēja izdejoties sapnī pēc sirds patikas, izdejošanās bija vēsa un formāla, tā teikt, labi, ka netika inscinēts IV cēliens, jo tad šis vēsais pavērsiens varētu saputrot stāsta psiholoģiju vēl neatšķetināmākās variācijās.
taču vispār jāatzīst, ka Leimanis ir izdarījis labu darbiņu. Proti, skatoties baletu, pieķēru sevi domājam, cik "leimanisks" tas ir izdevies, visi tie changements en pointe, kas meitas Elzas izpildījumā satrieca ārzemju konkursu žūrijas un pārējie krabuzļi, kas viņam tik mīļi un īstenībā ļoti, ļoti glaimo sievieškārtas dejotājām. Tagad nāksies kā Krivadei - pēc pļāpām par cmykajiem tērpiem un scenogrāfiju - apstāties un horeogrāfiju neapskatīt, jo tā jau ir par daudz sabakstīts, tehniskās detaļas lielajam vairumam tāpat nebūs interesantas, kā arī tik ļoti jūsmoju par Leimaņa veikumu, ka pavisam aizmirsu pasekot līdzi, kuras petipā versijas citu interpretāciju elementus viņš bija atstājis vai atmetis.
nu, kaut kā tā. |
|