| |
[Feb. 20th, 2012|10:14 am] |
es apbrīnoju tos cilvēkus, kas kaut kādā brīdī bērnībā ir skaidri sapratuši, ka, lūk, grib nodarboties tieši ar šo (kādu) vienu lietu. Vismaz tā stāsta populārzinātniskos raidījumos un es ceru, ka tā nav tikai žanra specifikas noteikta naratīva būvešanas forma. Nu, visi tie, kaimiņš ierādīja, kā spēlēt šahu un kopš tā laika viņš visu savu brīvo laiku pavadīja, domās nogrimis un spēlējot (runa par n'kārtējo starptautisko lielmeistaru šahā), vai arī, mamma slepšus ar vienu biļeti ieveda savus 5 bērnus operā, kur viņi skatījās "Riekstkodi" un mazais X uzreiz saprata, ka, lūk, viņš grib dejot baletu un neko citu.
Fantastiski. Es zinu, ka bērnībā gribēju būt jebkas, ko redzeju televizorā, nu, tur daiļslidotāja, sarīkojuma deju čempione, operdziedātāja u.tml. Gribēšana tika realizēta kkādā vienas vai pāris dienu ilgos pašmācības "treniņos", līdz apziņā par nākamo iekāres objektu kļuva kāda cita aktivitāte un iepriekšējā nosēdās kkur apziņas tālākajā stūrī, paliekot kā 'gribama', bet nepraktizēta.
Tāpat arī tagad, es zinu, ar ko gribu nodarboties, bet, kā var izvēlēties, vai turēt galeriju, vai šiverēties pa kādu sociāli atbildīgu nvo, koverēt visas karstākās aktualitātes kādam medijam vai braukāt pa pasauli kūrējot, vai tusēties pa vienu muzeju visu mūžu, vai arī kā akadēmiķim sēdēt arhīvā. papildus vēl prātā virmu viss tas, ka vajadzētu apgūt friziera amatu, masāžu, juveliera amatu, nolikt braukšanas tiesības, atsvaidzināt tās daudzās svešvalodas, ko pusratā esmu apguvusi pa šiem gadiem, arī dziedāt korī u.t.t., u.t.jp. Tas viss taču ir interesanti un noderīgi!!! Beigās sanāk gluži kā tajā anekdotē par pērtiķi, kurš Lielajā Zvēru šķirošanā palika viens pats uz vietas, jo, redz, gan smuks, gan gudrs, viņam ko, uz pusēm plēsties?! |
|
|