| |
[Nov. 16th, 2011|12:06 pm] |
Šodien Saatchi korporatīvais kombains galerija par 'šīs dienas mākslu" ir norādījusi Karīnas Rungenfeldes "Jaunava ar bērnu". Kas protams, ir ļoti jauki un darbs arī smuks, visādās sociālajās vietnēs tik vāc 'like' un 'share' un visādus starptautiskas auditorijas pozitīvus jūsmas saucienus. Vienīgā problēma, ka šī darba nosaukumā, nedz pieejamajos aprakstos (iespējams, kkur dziļāk parokoties ir iespējams atrast, bet es te par fikso skatītāju vulgaris) ne ar pušplēstu vārdiņu netiek norādīta šī darba saikne ar Kārļa Padega "Marijas ielas Madonnu", kas kompozicionāli u.c. formāli ir neapstrīdams iedvesmas avots, lai neteiktu cīšāk.
( var salīdzināt Padega semantiski piesātināto darbu iepretim Rungenfeldes smukajam )
Otrās neatkarības laika vidū, presē izskanēja pamatīgs skandāls par Maiju Tabaku un vairākiem fotogrāfiem, kuru darbus - fotogrāfijas - MT bija tieši pārgleznojusi savās gleznās, papildinot ar atsevišķām, viņai raksturīgām detaļām. Nepatīkamāku šo situāciju vērsa fakts, ka par MT izstādi publiski izskanējušās jūsmīgās atsauces lielākoties jūsmīgi atsaucās uz elementiem, kas nebija viņas pašas sacerēti, nepievēršoties, vai pievēršoties minimāli tiem elementiem, kas bija MT oriģināli. 3 fotogrāfi MT tiesā neiesūdzēja, bet pasūdzējās Latvijas Mākslinieku savienībai, kas mēdz krāmēties ar autōrtiesību jautājumiem. Sekojošajā preses izdevumā tika publicēta arī M.Heimrāta atbilde, kurā, analizējot dažādus precedentus, secinājums bija, ka māksliniekiem vajadzētu būt uzmanīgākiem un, ja arī notiek kāds tiešāks pārcēlums, tad atrunāt to darba etiķetē. Jo mākslinieki jau to nedomā ļaunprātīgi. Līdzīgi jautājumi un secinājumi salīdzinoši nesen uzjundījās arī Ievas Iltneres darbu sakarā, mazākā mērā - arī LNMM izstādes "Hibrīdu pārlidojumi" sakarā, kur par izstādes centru tika padarīta fotogrāfijas-stājmākslu savstarpēji 'bagātinošās' attiecības.
Tā nu viņš ir. Oriģinalitātes prasības smagā nasta spiež kamiešus. vairākus simtus gadu atpakaļ savukārt viss bija otrādāk, autors pieturējās pie iepriekšējo izcilo autoru izstrādātā ceļa, vizuālās mākslas darbi tā arī tika parakstīti, atsaucoties uz pirmavotu (XX gravīra pēc YY "ZZ"), filozofija pilna ar visādiem 'pseido-dionīsijiem' etc., jakobīņu novelēs nesekošana līdzi kanonam bija nevis oriģinalitātes, bet gan muļķības pazīme, kur autors "kaut ko nav īsti līdz galam sapratis" etc. Nezinu, vai būtu vajadzīgs atgriezties šajos laikos, taču, manuprāt, nevajadzētu kautrēties un kaunēties pieminēt arī kkur savus iedvesmas avotus, ja jau no tiem ir smelts tik pamatīgi, tad jāļauj arī agrīnākajam savu daļu jaunā slavas dabūt, paša darba labās kvalitātes tas nemazinās, ja tur tādas kādas labās kvalitātes būs..
starp citu, lūk, info par šarmanto K.Padega personu un dzīvisadzīvi 20.gs. 20./30.to gadu Latvijā (tuvākais lasījums sanāk tieši J.Kalnača. Viņa runas nav šovi, bet šovs ir saturs, kam viņš ir izurbies cauri..); pie reizes arī iemetot aci J.Kalnača kūrētajā izstādē un iegādājot viņa izdoto katalogu, kas ir viens fantastisks katalōgs! |
|
|