| |
[Feb. 22nd, 2011|04:22 pm] |
boiouboi! Motormuzejs ir atbrīvojies no tā drausmonīgā fitnesa centra un izpleties pa visu ēku un kolekcijas ir vnk brīnišķīgas, lv relevantā motorvēsture vienkopus un ieejas biļešu cenas arī mizerablas. vēl joprojām sīcošie elektrības stabi un eļļas smārds - tas, protams, uz gaumi. mērčendaizinga stūrītis pašvaks gan. Toties dzelceļa vēstures muzejs ir uztjūnojies, kolekcijas kļūst raibākas un foršākas, publikācijas vairojas, iegādājamie suvenīrnieki arī piesien aci, ekspozīcijā var skatīties videō un arī iegādāties to u.t.t. rītā jāaizved E, lai viņš iečeko dzelzceļa modeli kustībā (žēl, ka nedzīvojam Jūrmalā, jo tad varētu sūtīt E piedalīties tāda izgatavošanā..), tāpat arī žēl, ka nav vasara, varētu izvizināties ar drezīnām šurpu turpu līdz pat pagarinātās darba dienas beigām. ieejas cena arī simboliska.
vienu vārdu sakot es esmu sajūsmā (izņemot to daļu, ka vienīgās grāmtas, ko patiesi gribēju un kuras savā laikā manuskriptā tiku rokā turējusi, nu ir iznākušas cietvāku printējumā, bet tik mazā metienā, ka vairs nav pieejamas nedz grāmatveikalos, nedz arī uz vietas, muzejā. Toties par nedēļas normas izpildīšanu viņu veikaliņā man tika izsniegta lieliska grāmatiņa "radošie dzelzceļnieki" (tur ir dzeja un glezniecība un amatniecība dzelzceļa darbinieku izpildījumā, sajūsmā laužu krēslu!!!) un uzlīmju lapa "es [sirds] dzelzceļu", par ko E būs ļoti priecīgs).
Nu, un, protams, pastkartītes daudz un dikti visiem tiem, kas vēl tic klibajiem pasta balodīšiem:
 |
|
|
| |
[Feb. 22nd, 2011|11:03 pm] |
The killing fields
Salvador
pirmkārt man patīk, ka amīši mēdz taisīt aktuālas filmas aktuālos laikos (kemēr letiņi, šķiet, nekad neizaugs no sentimentālās metafizikas, kur māksla tik ar skatu mūžīgajās zvaigznēs)
otrkārt, The killing fields ir šedevrs. un džonam malkovičam tur ir tādas brilles, kādas es tagad gribu. Salvador ievērojami saraustītāka, bet msg diezgan līdzīgs. Noskaties šīs filmas un kaut kā atnāk apjausma, kāpēc, klausoties Sandija Semjonova varoņsāgās par "karstajiem punktiem" (no kuriem viņš reportē ar ieželētu pričeni un jaunā bruņvestē), gribas iedot viņam pa purnu. Killingfīldos ir skaista gandrīz noslēguma epizōde, kur ( spoileris )
treškārt, kā jau cilvēkam, kas ar likumu, politkas un ekonomikas mācību pēdējo reizi saskārās vidusskolā un pēc tam tikai ar "viena tante teica" sazvērestības teorijām, mana mīļākā kabatas grāmatiņa ir Pōla Viriljo "Strategy of deception". brīnišķīga esejiņa par next level kara darbību, kurā nav vis field of glory, nedz arī Machinen schlacht, bet gan pretinieka uzraudzīšana (esi sveikts kosmoss, satelīti u.tml.!) un "anestezēšana", feinākais jēdziens: "wasteland", kurā - ņemot vērā grāmatas objektu - satikušies sveši spēki, visu - cīnoties par savām interesēm - sapisuši un pēc tam tādu, no likumiskā un sadzīviskā viedokļa noplicinātu teritoriju atstājot vietējiem, lai tie nu tur dzīvojas kā nu prot. un tad paskatās uz pēdējā ceturtdaļgadsimta neatrisinātākajiem konfliktiem un tās teritorijas vēl joprojām nav pārāk stabilas, kur nu vēl attīstītas, un, smejies vai ne, ASV tajās lielā mērā ir klātesoša. Tā kā šlesers, kas skaļi sāk savas akcijas, bet nespēj nevienu līdz galam jēdzīgi novest.. |
|
|
