| |
[Nov. 22nd, 2010|12:18 pm] |
|
jau 9:30 pirmais nerimstošais zvans (labi, ka man ir balss pastkastīte un es varu necelt trubu) no kkāda sveša numura. Tik agrs svešs zvans darba nedēļas pirmajā dienā ir ļaunu vēstoša zīme (apzīmogos šitā man vēl visu nedēļu). Pēc tam ar šausmām veru epastu vaļā (man riebjas to pārbaudīt, jo vienmēr tur var būt vēl kas bez reklāmām un meilinglistu ziņām) un, protamsprotams, kā parasti, visi pēc svētkiem jau sasparojušies, pirmā diena un sākas ar pārmetumiem par veciem darbiem un daudz jauniem. vēē |
|
|
| |
[Nov. 22nd, 2010|01:34 pm] |
izvairos no lietderīgā, darot patīkamo - šķirstu vecos žurčikus un akmansdievs cik nenormāli aizraujošs ir izdevums jauniešiem "Draugs" (1969/sept.)! esmu sajūsmā! šis tas no vēstures, šis tas no astrofizikas, Z.ĒRgles "Uno un trīs musketieri" arEdgara Ozoliņa zīmējumiem ("Starp mums, meitenēm, runājot"), protams, atjautības uzdevumi zēniem un piegrieztnes meitenēm un daudz daudz mākslas un mākslinieku - jaunu un tagad jau vecu ar reproducētiem darbiem, kādus nekad iepriekš nebiju redzējusi un ar ilustrācijām attiecīgajam izdevumam un vispār wow.
un tad vēl ogoņok ar fantastisko padomju estētiku un saturu akmansdievakmansdievs, cik forši. Valpētere intervē kkādu tur darba izcilnieci par kongresu un Ļeņinu un filozofi arī visko izsakās. Vispār "Un Citi" projektā vajadzēja kādu darba grupu, kas iet cauri tikai psrs preses materiāliem un čikā laukā visuvisu, kas ir svarīgs, visus tos materiālus, kuru autori vai kuru iemesli ir bijuši tie ļauži, kuru mapītes tagad krājas nākamā muzeja arhīvam. es pat labprāt pieteiktos uz ko tādu, šajā makulatūrā ir tiiiiik dāāāāudz kā interesanta (varbūt, ja vasarā vēl saņemšu $, tad varētu novērsties no saviem tiešajiem pienākumiem un sava prieka ēc pievērsties šai bezjēdzīgajai nodarbei).
( ... tālāk ... ) |
|
|
| |
[Nov. 22nd, 2010|08:52 pm] |
kas man drausmīgi nepatīk LV, ir tas, ka ļaudis uzrada kādu savu, iespējams pat labu, produktu a par to ārpus paša ģimenes un draugu loka neviens neko nezina un visdrīzākais arī nekad neuzzinās. Piemēram, klasisks piemērs ir ar visiem tiem albumiem vai infō diskiem, kurus izdot kultūras darbinieki un kultūras nstitūcijas un kas ir iegādājami vai nu attiecīgajā institūcijā pie personas X, vai labākā gadījumā - kkur kkādā grāmatnīcā kkādā plauktiņā, iebāztā pašā stūrī. Te piemērus varētu saukt desmitiem (vēl īpašākos gadījumos nez kāpēc par iespiežamu, drukājamu vai kā citādi statiski saglabājamu tiek pataisīta informācija, kurai principā būtu jābūt atvērtai un pieejamai rediģēšanai, papildināšanai etc_piem., LV mākslas vēsture internetā vai LV filozofijas vēsture personālijās vai kkā tml). daudzus gadus atpakaļ šitā uzdūros daiļajiem LV plakātu vēstures diskiem (jā, jā, jūgends inklūdid) kkādā fakin sīkiespieddarbu lasītavā vai tagad (apmeklējot bēres un ieraugot sēru mielasta mājas 'lasītavas stūrītī') - Latvijas industriālā mantojuma fonda izdotu veslosipēdu vēsturi LV. un jūs pat iedomāties nevarat, kādus jēdzīgus brīnumus slēpj sevī dažādu nozaru muzeju lasītavas, jo attiecīgie muzeji un inst. ir izdevuši kādu savu štata pētījumu, piem, 80 eksemplāros pat ISBN nepapūloties sadabūt. uztaisa par 'jubilejas', sadāvina radiem ziemassvētkos un viss. pārējie, bļe, var dzīvot no Rakas mācību grāmatām...
tb., es uzskatu, ka pirmkārt, vēsturiska satura infō būtu jābūt publiskotai vispieejamākajos veidos (tip., lai štata pētnieks kā daļu no saviem tiešajiem pienākumiem, piem., pieskata viki šķirkļus:), ja info tiek publiskota kkādā stacionārā nesējā, par kuru kāds kādam ir iešķiebis projekta naudu, tad šis nesējs ir jāpadara pēc iespējas pieejamāks; it īpaši, ja runa ir par LV infō. nevis uz jautājumu "a kur šito var dabūt", seko smiekliņš un atbilde "pagaidām tikai pie manis"... |
|
|
