| krīzes oikonomijas meistares |
[May. 29th, 2010|01:42 pm] |
šon kaķbarību viekalā nopirku mūsu spalvainajam korpuskulārajam virpulītim konservētus desertiņus, nu, meklēju tādus ekscentriskus (līdz tuncis ar papaiju vai banāniem gan nedavilku, bet brieži ar sieriem, spinātiem un tomātiem bija ok), izvēlējos un, gaidot kartes apstrādi norēķināšanās procesā, veikli noplucināju cenas no pakiņām. Pārdevēja to ieraudzījusi, sazvērnieciski iesmaidījās, norādīja ar pirksu un pieteica, ka, jā, viņa arī tā dara, lai mājniekiem sirdsklapes mazākas, nu, tur sakot pusi cenas kleitai, kas nopirkta, vai bērna veselu zelta vezumu vērto kombinezonu vīram piesaka kā "ai, sen atpakaļ pirkts, skapī, tālākajā plauktā nopakots stāvēja".
Es jau neteicu, ka cenas plucinu nost tikai tāpēc, ka man vnk ir tads niķis plucināt cedeles nost no viskautkurienes, lai gan, jā, principā es viņu saprotu, jo arī man - īpaši komunikācijā ar vecākiem - ir nācies stāstos samazināt cenu, lai viņiem stress mazāks :D |
|
|
| krīzes oikonomija |
[May. 29th, 2010|01:54 pm] |
|
visjocīgākais krīzes apstākļos ir ar ēdienu. Piemēram, kad ir nauda, tad atļaujas visādas delikateses un ekstras, kas ir nenormāli baudkārīgas un tīkamas, līdz ar ko finansiālu apsvērumu motivēta pāreja no "oi, es tagad gribu to un to" uz kko more basic (piem., sakņu sautējums un ūdens) šķiet nevis kkas pozitīvs, bet gan dzīves kvalitāti ievērojami čakarējošs. Lai gan ir diezgan skaidrs, ka ievērojami vienkāršāks, vienkārši sagatavots ēdiens ir veselīgāks, ērtāks un vispār īstenībā to paiku nemaz TIK daudz ikdienā nevajag, lai fizo funkcionētu normā. Protams, vasara visu atrisina - siltā laikā vnk neko ēst negribas un visas problēmas starp gurmānismu un resursatbildīgumu defaultā atkrīt :D |
|
|
