Jā, politiķi daudz un bieži uzvedas amorāli un melo sabiedrībai - tā ir triviāla atziņa, kurai es piekrītu. Skaidrs arī kāpēc - morālie pienākumi no citiem atšķiras tieši ar to, ka to ievērošana ir atkarīga no paša indivīda vēlmes tiem pakļauties. Proti, lai pašam par sevi nav kauns un sirdsapziņa nezāģē. Tikai paši fundamentālākie morālie pienākumi ir iestrādāti likumdošanā (nezagt, nenogalināt, nesniegt nepatiesu liecību, etc.). Savukārt, citus morālos pienākumus neievērot ir viegli, jo nekādas smagākas sankcijas, kā sabiedrības nosodījums, par to nevar iestāties. Bet kas no tā visa izriet?

Es te mēģinu bīdīt tēzi, ka viss, ko cilvēki publiski saka, ir jāpieņem kā patiesība, pat, ja mums ir lielas aizdomas, ka viņi melo. Mums tas jāpieņem, kamēr nav pierādījies pretējais, jo nekā cita jau mums nav. Tas vajadzīgs, lai vispār varētu izdarīt kaut kādus spriedumus par politikā notiekošo. Pretējā gadījumā iznāk būvēt kaut kādas mistiskas sazvērestības teorijas, kam nav nekādas saķeres ar politisko realitāti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es gan ieteiktu nomainīt ar "kamēr nav radušās ar vairākiem netiešiem pierādījumiem pamatotas aizdomas", jo ar to tiešo pierādīšanu iet jau nu mums ļoooti pašvaki. Savienojumā ar politiskās atmiņas uzlabošanu tas jau varētu sākt strādāt.

(Reply to this) (Parent)