|
May. 27th, 2017|07:08 am |
Nē, tas nav vecums, tas gluži vienkārši ir postsovetiskais skatījums uz ministriem/deputātiem kā konkrētās nozares profesionāļiem (tipa, par aizsardzības ministru jābūt ģenerālim, bet par izglītības ministru goda pedagogam, savukārt pilsētas domē tikai inženierceltniekus un santehniķus). Monarhijās un autoritāros režīmos tā arī ir. Tikai daudzi auztrumeiropieši nav pamanījuši, ka demokrātijās attiecīgajiem amatiem pilnīgi citas funkcijas, proti, ministrs/deputāts nevis vada kādas nozares birokrātisko vadības aparātu, bet gan ir vēlētāju pārstāvis, kurš uzrauga, lai esošais aparāts darbotos vairāk viņa vēlētāju interesēs. Ministriju vada attiecīgais valsts sekretārs, domes departamentu tā vadītājs. Savukārt deputātam jāpietiek ar veselā saprāta aizmetņiem, lai varētu balsot par savar partijas izvirzītajiem virzieniem – viņam pašam nav jāskrien betona maisītāju darbināt.
Pavisam nesen mūsu postsovokisti ķiķināja par Somiju, kur par aizsardzības ministru iecēla kundzi, kura tanku no motocikla nevarēja īsti atšķirt: redz, phe, looool! Savukārt kā paši Somi tagad atceras, ka bijusi aš vai labākā ministre valsts vēsturē: nozari nav čakarējusi, MK sēdēs aizstāvējusi un finansējumu spiedusi, starptautiskajos samitos godam pārstāvējusi. |
|