Vectētiņam Apolinēram gribas teikt: "Nujā, bet visas tās gropes un vijumus izslaucīt..." Tad jau jāņem ķēkša. Un tat skaties - hā, kur tas mazais, glītais olu biķerītis no sudraba? Un tat pie policijas. Un tat stāsti, stāsti, stāsti, liecini: "Nu, bija tāda, ar garu degunu un apaļiem vaigiem, gluži kā sniegavīrs, tikai rudu, biezu bizi!" Un tat ej mājās (vai arī tevi kučieris ved), sēdi un skaties, pēti katru darbiņu, katru persiešu paklāja rakstu - bet acu priekšā, protams, rēgojas tikai biķerītis.

Līdz ar to es gribu teikt, ka labprāt to iekārtotu piezemētāk. Skulptūras, sacīsim, verandā vai zem kadiķiem, tuvu jumta pārkarei, lai galīgi nesamirkst. Ja nu tomēr no ģipša.

(Reply to this) (Thread)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vot, tieši tāda. Bet, kā jūt mazāko pārestību - raud. Mizo ābolus un raud.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

iemīca asariņu mīklas piciņā, no kuras pēcāk izcep keksu.

(Reply to this) (Parent)