es patiešām laikam esmu stulba. Kāda velna pēc es vispār esmu atgriezusies Īrijā? šeit viss ir tik dārgs, ar unpy aprēķinātajiem 250 latiem mēnesī šeit knapi pavilksi nedēļu, man nav darba, man nav motivācijas meklēt darbu, esmu atgriezusies iedomātas mīlestības dēļ, es nevaru pakustēties, es guļu līdz 12iem, pēc tam paēdu un pienāk vakars un es neko neesmu izdarījusi.
es nejūtos laimīga savā iedomātajā mīlestībā.
Man no viņa pietrūkst maiguma, man riebjas tas, kā mēs katrs runājam par saviem nākotnes plāniem, kuros mēs katrs uzsveram savu individuālo es un kuros mēs neatstājam pat iedomātu vietu viens otram. Riebjas tas, ar kādu vieglumu viņš var man pateikt, ka manā vietā viņs brauktu uz gadu uz Austrāliju, jo man ir nauda un tagad ir labs vecums. Tas, kā viņš ir vienkārši gatavs mani palaist dajebkur un ka mums nav nekādas piesaistes vienam pret otru. mani tracina tas, cik ļoti pragmatiski mēs esam.
mani šokē arī tas, ar kādu vieglumu es spēju iztēloties sevi guļam blakus citiem cilvēkiem tikai tā viena iemesla dēļ, ka man pietrūkst no viņa maiguma.
fuck that