Lasot amsterdamas ierakstu par nejaušo tikšanos burvību, man gribējās pastāstīt vienu savējo liktenīgo, nejaušo, neizskaidrojamo stāstu, kur katrai sekundei bija svars.


M.es biju satikusi pirms divām dienām, man viņš patika, viņam es arī, bet tie apstākļi bija nedaudz sarežģīti un es nebiju droša, ka mēs vēl satiksimies. Mēs abi atradāmies divu miljonu pilsētā ar vēl kādu miljonu tūristu.
Tai vakarā man vajadzēja steigties uz tramvaju, bet bija vēl nedaudz laiks un es aizgāju nopirkt pastkarti ar marku. Nevarēju atrast, kur var nopirkt markas. Pēc tam skrēju uz tramvaju, nokavēju. par kādu pusminūti. nākamais pēc 20 minūtēm. to, kā es gaidīju, es vairs neatceros.
pagāja 20 minūtes, es redzēju, kā tuvojas tramvajs, piecēlos no soliņa, tramvajs apstājās, atvērās durvis... un cauri tramvaja stikliem pieturas otrā pusē es ieraudzīju tieši to brīdi, kad tur ierodas M.
Es ar savām pastmarkām pusminūti ātrāk, M.ar savu ierašanos pusminūti vēlāk, tramvajs nr.2 ar savu ierašanos dažas sekundes ātrāk, vai varbūt es ar savu neuzmanību un M.pamanīšanu dažas sekundes vēlāk, jau tramvaja iekšpusē.

Tajā vakarā es neaizbraucu tur, kur taisījos. Tā vietā mēs ar M. visu nakti klaiņojām pa pilsētu. Ja ne šī sakritība, es būtu pazaudējusi tik skaistu vasaru. Lai gan, kas to lai zina, ko es būtu ieguvusi vietā.