Nav nekā patiesāka par dzīvnieka raidītu skatienu Tavā virzienā. Un nav nekā vērtīgāka, kā redzēt laimīgu, četrās sienās aiz restēm spundētu suni. Tās emocijas, viņa prieks ir patiess. Un viņam vienalga kāds cilvēk-lops viņu ir izvedis pastaigāties. Viņš paliks pateicīgs mūžam.
Terēze bija ļoti saviļņota. Tik ļoti, ka viņu novaldīt nespēju. Šādas tādas rētas ieguvu, bet ar smagu sirdi, nekur tālu neticis, nodevu atpakaļ kopējam. Kad būšu mēnesi pastaigājis uz zāli, noteikti izvedīšu Terēzi pastaigā.
Beta - 8 mēneši. Iesaucām par betmobīli. Tāds emociju kamoliņš. Viena bedre, otra bedre, deguns līdz ausīm iekšā un tā laime, kad pakasa muguriņu. Pa brīdim nometās guļus zālītē it kā aicinot piknikot. Vēl ne, pasēžam .. parunājam..tikai neejam vēl mājup.
Leda mums bija izcils sargs. Vismaz viņas acis pauda pilnīgu uzticību un drošību. Nomaldījāmies nedaudz meža takās, bet viņa bija tā, kas atveda mūs mājās. Un tik un tā apzinādamās, ka šitie divi dunduki varēja viņu nozaudēt, sabučoja mūs pateicībā par veltīto laiku.

Tā ka .. Arī labi trenēts cilvēks var būt suņa labākais draugs.